Piektdienas vakarā sapakoju savu nesen nopirkto Rifle mugureni – pirku lietotu pa 75 EUR. AR izdalīto zviedreni nebūt ne prātā nenāca iet. Edgars stāstīja, ka tos 7-10 kilometrus ir diezgan grūti noiet ar 20 kg uz muguras. Tā esot bijis februārī, kad slimoju.

Sakrāmējis somu, uzliku plecos un sapratu, ka man pipec būs. Nosprāgšu ar savu fizisko sagatavotību 7 kilometros! 🙂

Ierodos sestdien batiņā. A tur čum un mudž! Bez mums zaļajiem iesācējiem notiek mācības večiem no kājnieku rotām. Stiepj ārā granātmetējus un ložmetējus. Visi salec mešanās – prom uz mācībām. Skats iespaidīgs.

Pienāk mūsu kārta. Pienāk 3 instruktori pie mums 15 cilvēkiem. (bija paredzēti 10+10 no 8.un 9.nodaļām un “atpalicēji” no 1.-7. Realitātē no atpalicējiem bija Normunds, Ķirsis un es. Kur pārējie – nezinu)

Mūsu instruktori Mārtiņš Muižnieks, Otrs instruktors – piekritis brīvprātīgi pa čomisko Mārtiņam (Rolands) padricelēt zemīšus. Afganistānu misiju karavīrs. Trešais instruktors no bataljona, kas uzmanīs, lai viss būtu korekti.

Sākam krāmēt ārā rūpīgi vakarā krāmētās somas. Izejam pēc izsūtītiem sarakstiem vai viss ir līdzi. Par cik mēs skaitāmies ‘pārgājiens” februārī – līdzi bija jāņem visi biezie snugpack, kas paredzētas -30 grādiem. Es aiz sava tupuma esmu līdzi par paņēmis biezās SNUPAK bikses.:)

Pārbauda. Man nav līdzi daži sīkumi, kam nafig nepievērsu uzmanību. Trūkst spirta plītiņas (biju paredzējis ēst līdzi paņemots konservus aukstus, lai nečakātos), nav Nivea krēms un dvielis. Viss tiek piefiksēts. Daudziem lielāki pārkāpumi. Tad sapakojam visu atpakaļ. Par lēnu. Pakojam ārā un uz laiku pakojam atpakaļ. Kādas 3-4 reizes. Līst sviedri. Tas pats, kas Jums bija februārī.
Tad izdala papildus aprīkojumu. 20 litru benzīnkannu ar ūdeni, lāpstu un divus cirvjus. Kāpjam mašīnā. un lecam ārā ar somām un aprīkojumu. Uz laiku, pareizi, reizes 3. Jums tas pats bija.

Viss – braucam uz fronti. Desantējamies Ložmetējkalnā pie skatu torņa. Uzkāpjam tornī. Nofočējamies. Kāpjam lejā. Instruktors mums palīdz izvēlēties vajadzīgās veļas no līdzi paņemtajām. Uzcienā mūs ar speciālu vazelīnu pārgājieniem – iemasējam pēdas. Iedod karogu, kas vienam jānes. 🙂 Un – maziņš ņeždančiks…. Bet “patīkams”. Katram, kas kaut ko nav paņēmis – pie somas stiprinās klāt metrīga pagale, kura tēlos “ieroci”, ko nedrīkst pazaudēt. 🙂

Sākam maršu. Soma ir piz… nu smaga. Jāiet minūtes 50 bez apstājas. Visi ir diezgan labi fiziski attīstīti izņemot mani. Maršējam. Visi ir stahanovieši, temps liels. BodyBikos ik pēc skrējiena ir pauzīte. Te maucam taisni. Vienu brīdi man sametās tumš gar acīm… Apstājos bišķiņ atpūsties. Klāt instruktors – kas ir? Saku, kā ir – bik pa strauju. 🙂 Šis – ļoti labi! Un sāk aurot uz tiem, kas aizskrējuši pa priekšu “Vienība! Stāt! Atpakaļ! Kāpēc pametam biedru? Tā ir komanda vai kas!” Visi atdeso atpakaļ. Es atgūstos, saku, ka viss kārtībā. Instruktors – te ir komandas darbs. Ar cirvjiem noskalda divus mierus, caur tiem izver manu somu un diviem večiem uz pleciem. Ejam tālāk. Jūtos debīli. 🙂

Pēc nākamās pauzes paņemu somu atpakaļ. Ejam. Pa ceļam bija jānošķērso pāris grāvji. Kājas slapjas. Bet tas ir sākums. Edgars gan teica, ka februārī Jūs esot “iekāpuši grāvī, kājas tikai nedaudz mitras” esot bijušas. Mūs ietriec zanķī bišķiņ virs ceļa. Viens nemaucās līdz jostasvietai. Ejam pa šo melno žļurgu metrus 20-30. Es krītu!!! Apakšstilbā pamatīgs krampis – pats sasvīdis un ūdens temperatūra nav atbilstoša jūlija mēnesim. Krītu veiksmīgi negāžoties ūdenī, bet grāvja malā. Kāja reāli neklausa. Visi atpakaļ. Man soma nost. Jūtos kā …. (necenzēta vārdu grupa, kurā sazinās Āgenskalna zilīši)

Mūs iedzen purvā. Ejam kādu kilometru – ūdens pāri pa potītēm. Atpūta. Komanda pārpako manu somu – paņem no manis sapieru lāpstu 3 litrus ūdens un vēl šo to, kā piemēram “ieroci-pagali”. (“ierocis-pagale” tika izdāvāts nejēgām, kas kaut ko mājās aizmirsa no ekipējuma) Gājiens pār purvu, vēl kilometrs. Soma tāpat velk pie zemes. Sāp muskuļi, kur krampis. Izejam uz stigas. Jāsāk skriet. Es nevaru paskriet ne dēļ somas, bet dēļ kājas. Domāju par izstāšanos no zemīšiem, jūtos nožēlojami. Labi. Nemīz, saka izntruktori.

Izejam uz viena ceļa, piebrauc smagais. Salecam mašīnā ar visām somām. Brauciens 200 metru. Stop! Uzbrukums! Visi lec ārā. Viena nodaļa piesedz vienu ceļa pusi, otra otru! Man liek palikt pie mašīnas un klausīt šofera komandas. Komanda – mašīnā (man vienam). Pabraucam 150-250 metrus līdz Mangaļu mājām. Pārējie šo gabalu triecas skriešus ar visām pekelēm.

Mangaļu mājās, kur ir Strēlnieku muzejs ir atpūta. Uzpildam ūdeni. Paēdam. Ir kādi 2 dienā. Visi noguruši. Mums daži spēles uzdevumi komandas saliedēšanai. Bišķiņ izdoma un fiziskā sagatavotība. Ar visām somām ejam patruļā.

Pēc “atpūtas” Normunds no 4. nodaļas no zābakiem sieviešu higēniskas paketes (kuras šim iedevu), pirms “atpūtas” – jā tas palīdz. Zābaki ir gandrīz sausi, taču zaudējuši savu krāsu. Forma labi pažuvusi. Gatavojamies maršam. Uzģērbjam “plānās” drēbes un metamies mežā ar plīvojošu karogu priekšā !
STOP! Instruktori paziņo, ka ir notikusi nelaime. Viens no biedriem ir ievainots. Ievainotos nepamet bet maigi nes līdzi (es jau domāju, ka mani tulīt nesīs – tad es točna brauktu mājā). Nē.

Ievainotais “biedrs” ir 6-8 metrīgs pamatīgs baļķis. Dots laiks 10 min saorganizēties. Laiku pārkāpjam. Sameklējam virves. Stiepj 6 cilvēki uz laiku mainoties. Man, ķīselim, nest nepiedāvā, lai tik es pats ar sevi tieku galā. Marš! Veči pūš, elš. Ejam lēni. Visu laiku maiņas. Mainām “pagales-ieročus” – mainām lāpstas, cirvjus, karogu un citus sūdus, kas birst ārā no somām.

Jāiet cauri brikšņiem, pa stigām un dziļiem grāvjiem. Kājas slapjas. Un vēl tas baļķis, kuru nedrīkst mētāt, bet jānes pienācīgi kā ievainotais biedrs. Ejam caur džungļiem. Jāveido izeja. Priekšā krituši baļķi. Caur to apakšām ir jāveido izeja ar cirvjiem un lāpstām. Jūtos nožēlojams. Visi uztraucas, vai es neesmu nosprādzis. Viss būtu raitāk, ja nebūtu manis.

Ieejam pasausā mežiņā pie meža stigas, kas iziet uz grants ceļa. Līdz ceļam kādi 100 – 150 metri. Jātaisa apļa aizsardzība ap ugunskuru. Pirmo reizi slienam augšā teltenes. Visiem normālas. Man izdalīta maucība (tā teica instruktors-afgānis) – tāda trīsstūra huiņa. Ņemamies kādu pus stundu. Instruktori savējās uzslējuši. Saka, ka tas jādara ātri. Metas tumšs. Visi iet pakaļ malkai. Dota pus otra stunda iztriperēties un paēst. Sausas zeķes kājās. Biezāk saģērbties. Pārbaudīt viens otru pret ērcēm. 11.00 visiem jābūt guļammaisos un jāguļ. Pa nakti ik pa stundu desmit diviem jādežūrē.

Tiek dalītas maiņas. Jāguļ līdz septiņiem. Jūtos slikti – piesakos dežūrēt pašā nakts vidū kad ir pats sūdīgākis – ne īsti gulējis, ne negulējis. Visi saka, nē, mums komandas darbs. Uzstāju. Jau °23.00 visi bez īpašiem ielūgumiem jau guļ un daži jau krāc no noguruma. Uz zemes rolmota paklājiņš, Snug-Pack guļammais -30 grādiem, kurā knapi ievīstos. Laikam ķīniešiem šūts. Kāja sāp nenormāli. Iekrītu transā. Bet ar vienu aci redzu, ka garām pa tumsu paiet viens no instruktoriem. Noskatās un iet tālāk.

Krītu miegā. Vai jau esmu miegā – nevaru saprast. Pēkšņi uzliesmo gaisma, gaisma un spādziens! Vēlviens. Vēlviens! Instruktori nebalsī bļauj “vienība tarauksme!!!!!!!!!!!!!!!! nodaļu komandieri pie manis! augšā trauksme!” Trokšņu/gaismas petardes lido uz visām pusēm! Visi augšā pie ugunskura. Blakus ugunskuram mētājas dažādas lietas, ko instruktori ir savākuši pa tumsu, kas bijis izmētāts. Instruktāža – visam ir jābūt savāktam, trauksmes gadījumā ir viss jāsavāc un uzreiz minūtes laikā jāp… jāmūk prom. Man puslīdz esot viss bijis kārtībā.

Es gan somu sakārtoju tā, lai 10 minūšu laikā varētu sapakoties. Tā teica Edgars, jo Jums “februārī tā bija”. 🙂 Mums dod 5 minūtes savākties un tīties gulēt. Pa nakti mani modina uz maiņu. Viss notiek klusu un čukstus. Jāuzmana ugunskurs. Bet pie tā sēdēt nevarot – ar kolēģi ir jāsadala sektorus un jāklausās. Instruktori jau pirms manis džekam esot uzsituši pa plecu, kad tas sēdējis pie ugunskura. Ķipa “es esmu diversants un tu esi miris. Visi tavējie gulušie biedri ir miruši”. Par laimi uz dežūru esmu paņēmis ūdens blašķi, no kuras ik pa laikam iedzeru mazu malku. Tas palīdz neaizmigt un stundu desmit būt pašai uzmanībai. Mans aizvietotājs pieceļas pats.

Eju gulēt. Iekrītu savā komā. Pa miegam redzu kamuflāžas formas un skriešanu. Laikam sapņoju.

Uzliesmo ugunis. Petardes sprādzienus nesagaidot esmu augšā un momentā sāku tīt kopā SNUGAPK matraci. Sprādzieni un gaismas un visām pusēm. “Vienība trauksme. 2 minūšu laika uz stigas”! Dublējam komandas. Tur vēl kāds guļ! Gulētāju virzienos lido petardes. Kliedzieni! Es protams biju sācis pakot guļammaisu! Pieskrien afgānis – izmētā visu un man sejā kliedz “ārā uz stigas” Pēc minūtes būs mīnmetēju apšaude”! Ķeru grābju! Mantas birst Visiem birst! Kādas paķer manus sūdus, es somu! Viss iet ņigu ņegu! Es nevaru kājās uzraut samirkušos zābakus.

Skrienam uz stigas – tur pirmā pulcēšnās vieta. Zābaki rokās, desoju zeķēs. Biskes krīt nost, nekas nav aizvilkts un savākts, kaut iepriekšējā vakarā domāju savādāk. Visi savākušies uz stigas! Marš uz grants ceļu – 150 metri ar nesapakotām somām – viss birst! Paskriet nevaru – jūtu muskuļus dēļ krampjiem. Mani velk stumj rauj nost somu – es kliedzu – ne dēļ somas nevaru paskriet! Bet gan dēļ kājas! Uz ceļa mītings.

Katram jānoziņo nodaļas komandierim, ko pap… pazaudējis. Un kāpēc tik sūdīgi. Par sūdīgi mēs esam aplaimoti ar 20 pumpīšiem, kurus “nohaltūrēju”. Ejam atpakaļ. Nometnē ir aizmirsta šāda tāda draza, kā mans rezerves zābaks, kaut kāda čalim pazaudēta soma. Karogs, lāpstas, cirvji, ūdens kanna, ievainotais biedrs “baļķis”. Lielākais kasjaks – pie koka piestiprināta lapiņa ar uzvārdiem, kuriem jādežurē. Un instruktora Māriņa vārds un uzvārds ar visu telefona nr. :))))

Kopsavilkums – pēc laika sūdīgi. Taču komandas darbs ir normāls. Pus septiņi no rīta. Instruktāža kā pareizi satīt mantas līdz pirmai pulcēšanās vietai pirms skrējiena tālāk. Visā visumā instruktori visu novērtē ar “vidēji”. Piedevām mēs mācamies. Instruktori arī pasaka, ka šis viss būs vajadzīgs. Un cilvēks vislabāk mācās no kļūdām. Tāpēc pa priekšu ir komadas, pēc tam instruktāžas. Tas ir pārbaudīts armijā.

Mums ir pus otra stunda laika satriperēties, paēst brokastis, sapakot kārtīgi somas pārgājienam. Man dirsa un pie olām jēls. (atvainojiet meitenes). Nomainu apenes un bagātīgi jaunajās apenēs saberu bērnu pulveri. Tāpat uz kājām. Gatavojamies maršam. Ķēdē izstaigājam nometni, savācam atkritumus maisā. Viens kolēģis pazaudējis savu “pagali ieroci” (savu es vairs no rokām nelaižu ārā). “Sankciju pumpīši” neseko. Instruktori no meža izstiepj baļķēnu, kas stiepjams pa diviem. Tas tēlos “granātmetēju” pazaudētā “pagales-ieroča” vietā. + “ievainotais biedrs”.

Karogs, kannas, ievainotais un Priede – viss sapakots. Dodamies maršā. Stigas, meži. Grāvji. Kājas atkal slapjas. Pēc stundas ieejam smukā tīrā mežiņā. Komanda! Ir vakars! (ap 10.00 no rīta!!!! ) Tinamies gulēt! 15 minūšu laikā visiem jābūt uzslietām teltenēm un jābūt guļamaisos bez zābakiem. 🙂 Visi uzlienam teltis, maisus un rolmotus.

Petardes. Kliedzieni! “Trauksme”! Rēcieni! Raujam visu nost! Paskriet nevar. Desojam ap nometni kādus 100 metrus. Instruktori saka, ka zajebiss! Pavisam cita komanda un ātrums, kā no rīta.
Komanda – 10 minūtes uzsliet teltis guļamaisos un gulēt. Petardes! Trauksme! Ķeram grābjam, mani velk. Kājas neklausa. Uz mani rēc, es arī rēcu. Rauj ārā somu. Visiem pelēkas sejas. Instruktori – super! Gulēšanai 5 minūšu gatavība! Guļam. Petardes beigušās. Instruktors dauza ūdens kannu. Tikai šoreiz ir jāķer arī karogs, ievainotais biedrs, granātmetējs un aprīkojums. Izmetamies no nometnes. Instruktori slavē. Afgānis stāsta, ka viņiem armijā šitā huiņa reiz ir trenēta 24 h no vietas. Trauksme ik pēc 2 stundām.

15 minūtes pārpakošanai. Ejam. Grāvji, stigas, dubļi. Izejam uz ceļa. Jauns uzdevums. “Ievainotais” jānes uz pleciem, nevis ar virvēm, kā iepriekš. Veči ir pārguruši. Kājas ļogās acīm redzami. Es esmu pārkāpis savu iespēju robežas. Vairs nepievēršu uzmanību sāpēm. Nesu 100% savas huiņas un vēl visādus sūdus, kas biedriem birst ārā.

Zajebals jau riktīgs! Kāds sāk dziedāt “Aj jel manu vieglu prātu” visi rau līdzi. Var redzēt, ka instruktori starā no “kaujas gara” – filmē un fotogrāfē. Netīri, nomocīti, smirdoši ieejam ar karogiem un baļķiem ar dziesmām Mangaļos. Ekskursantiem šovs. Ar mums fotogrāfējas. Ir 12.00 dienā. Savedam sevi kārtībā.

Mums uztaisa “ekskursiju” ar gidu. Nostāvēt nevar. Daudzi mieg ciet. Pēc ekskursijas sanāksme. Viss bija zajebis, prekš pirmās reizes. Tieku paslavēts es. Domājuši, ka būs jāevakuē vai pats aizlaidīšos. Beigās viss esot bijis kartībā. To, ka es nometnēs esot sevi zākājis – tas nepieder pie lietas. Zemīšos katram vieta būs un katram atradīs pielietojumu. To, ka es nespēju pavilkties – tas ir komandas darbs. Nu nezinu gan….

Esam mašīnā. Ap 14:30 esam batiņā, nododam cirvjus. Tinamies mājā. Aizvedu mājās divus biedrus, kuriem jābrauc uz māju ar sabiedrisko transportu.
Pa nakti bija hujova gulēt. Katru reizi, ka griezos uz otriem sāniem – viss sāpēja un dēļ tā bieži modos. Kājas un rokas zilas.

Rezumē. Neskatoties uz to, ka no instruktoriem bija rēcieni, brēcieni – starplaikos normāls konekts. Ļoti daudz pamācības. Ieteikumi un priekšlikumi. Ļoti koleģiāli un biedriski.

Ar lielāko daļu no 15 neskatoties uz to, ka es esmu švaks pulveris – palika labas attiecības. Nu varbūt kāds zobus griež. 🙂 Mēs neesam Aizsardzības Akadēmija, kur kadetus dresē. Un par Rembo es netaisos (un nevaru) kļūt. Ļoti vērtīga pieredze, nojaušu kas būs 9 dienu nometnē Ādažos. Te ne tik daudz fiziski, kā morāli ir jābūt gatavam.

Savukārt par sevi runājot. 8., 9. nodaļai (spēka mitriķi!!!!! dzels veči) bez cirvjiem un ūdeni + “ieroči” pagaļu veidā + “ievainotais biedrs” (baļķis, ko stiepa 6 veči) – bez tā visa bija jāstiepj arī mani. Nožēlojami. Pie beigām jau biju puslīdz savācies. Taču mani uzmanīja, kā princesi uz zirņa. Lai pēc tam ķēdē nav jāmeklē pa mežu sprāgušu priedi. 🙂

Katrā gadījumā – 9 dienu nometnei ir jāgatavojas, it īpaši morāli. Nežēlos. Pirmajā dienā Muižnieks teica, ka ir noieti ap 15 km. Purvi, grāvji. Otrajā ap 5. “Ievainotais biedrs” vien ir ko vērts.
Bet nenožēloju ne brīdi no pieredzes!!!!!!!!!!!! Ceru, ka vasarā mums arī trāpīsies Mužnieks no instruktoriem. Par “afgāni” Rolandu – sapnis!

Visā visumā pasākums izdevies labi. Īpašas “dīkstāves” nebija. Visu laiku bijām ar kaut ko nodarbināti. Pat smēķēšanai laika īsti nebija. Vairāk uztrauca ūdens esamība blašķēs, jo bez tā būtu cauri.

Vēl viena lieta – neiedomājaties uz vasaras nometni iet zviedrenēs. Un aizmirstiet leišu zābakus! Tās būs beigas! Ja kāds no nodaļas nevar atļauties ko sakarīgāku – būs kopīgi jādomā risinājums.
Un – zeķes, zeķes, zeķes. Tas otrkārt.

Atvainojos par slengiem! 🙂 Rakstu savas izjūtas un pārdzīvojumus. 🙂

Iesaki rakstu saviem draugiem!