1.diena, 2015.g. 3. janvāris

Studentu bataljonā pastāv vairākas nerakstītas tradīcijas, viena no tām ir iesākt gadu ar pārgājienu uz Ložmetējkalnu. Tā arī šogad pēc īpaši garajiem svētkiem 3. janvārī 9 kaujinieku + 1 civilpersonas sastāvā pulkst. 09:00 izvirzījāmies no savas dislokācijas vietas Rīgā uz Tīreļpurvu.

Sākumā ceļš veda cauri Mārupei, tad Jaunmārupei. Laiks bija apmācies, stipri vējains, sīks lietiņš. Katrs bez nakšņošanai apvidū nepieciešamā ekipējuma vēl nesa pārtikas un ūdens krājumus divām dienām, jo apstāšanās veikalos mums nebija plānota. Somu svars bija ap 20 kilogrami. Aiz Jaunmārupes beidzot sākās meža ceļi un neapdzīvotāks apvidus. Apmēram reizi pusotrā stundā piestājām nedaudz atpūsties un apēst kādu šokolādi, bet garākas atpūtas neņēmām, gribējās tikt līdz galam vēl gaišajā laikā. Pa ceļam apskatījām ierakumu sistēmu Nordeķu-Kalnciema kāpā pie Antiņiem. Daži neiztrūkstoši sāka meklēt geoslēpni, bet neatrada.

01.2015 Lozmetejkalns, BV, DBS 023

Rekonstruētie ierakumi Nordeķi-Kalnciema kāpā

Devāmies tālāk un krēslā sasniedzām Ložmetējkalna skatu torni, bija pieveikti aptuveni 30 kilometri un ceļā pavadītas 7 stundas. Visi izjuta zināmu nogurumu, dažam bija uzberzta arī kāda tūzna. Uzkāpām skatu tornī, augšā spēcīgs vējš, tomēr tornis šūpojās neievērojami. No Ložmetējkalna skatu torņa nekāds grandiozais skats gan nepaveras, apkārt vieni meži, skaidrā laikā var redzēt jūru, kaut ko no Rīgas. Bet skatu tornis ir skatu tornis jebkurā vietā un pats par sevi ir interesanta izklaide. Šeit mūs sagaidīja viens kolēģis, kas ar citu kompāniju bija atnācis te jau iepriekšējā vakarā un tagad kurināja ugunskuru (pārējie no tās kompānijas pēc nakšņošanas bija jau aizgājuši mājup). Devāmies pie viņu iekārtotās nometnes vietas, sanesām malku ugunskuram. Bija tikai ap 18:00, bet sajūtas it kā jau vēlā vakarā. Kā parasti brīvā dabā bez elektriskā apgaismojuma bioloģiskais pulkstenis sāk ritēt citādāk un cilvēks pieskaņojas īsākai dienas gaišajai daļai. Nogurušākie gājēji ātri sagatavoja sev nakšņošanas vietas, paēda un uzreiz aizgāja gulēt. Pārējie vēl uzkavējās pie ugunskura un pļāpāja. Sagatavoju vakariņas – apēdu brieža gaļas konservu ar maizi, uzvārīju nūdeles ar boršča garšu un krāsu, saldajā bija kafijas dzēriens trīs vienā. Pirms pašas gulētiešanas vēl uzgriezu biezu mājas speķa kārtu uz rupjmaizes šķēles, jo ar konservu vien izlikās par īsu. Guļvietai izritināju paklājiņu, novilku slīpi pončo un saliku zem tā visa ekipējumu. Gaisa temperatūra pieturējās ap nulli, naktī varēja noslīdēt mazos mīnusos, tāpēc vēlējos izmēģināt nesen izsniegto Snugpack aukstā laika tērpu un gulēt, neizmantojot guļammaisu. Tā arī darīju, pa virsu vēl uzvilku Goretex pretlietus kostīmu. To gan nevarēja aiztaisīt ciet, Snugpaks bija pārāk biezs. Tātad ja grib gulēt lietū un aukstumā, jāguļ uz vēdera, lai lietus līst uz muguras, ko sedz Goretex, bet vēders paliek sauss. Novilku zābakus, pēdām virsū uzmetu pārgājiena jaku. Pēc teorijas pēdas būtu jātur somā. Pārējie bija izvietojušies ap ugunskuru, es savu patvērumu iekārtoju nedaudz nostāk.

Pāri deviņiem aizmigu, pusvienos pamodos, jo sala rokas (cimdi nelīdzēja). Sabāzu tās kabatās un atkal uz stundu aizmigu. Tomēr pēc stundas atkal kļuva vēsi, izvilku rokas no piedurknēm tuvāk korpusam un šādi bija labāk, vairs nesala. Atcerējos arī uzlikt modinātāju. Protams, bez manis prom neaizietu, bet biedri žēlīgi ļautu man gulēt līdz pēdējam un tad uzmodinātu desmit minūtes pirms iziešanas – tad nesanāktu ne paēst, ne pienācīgi sagatavoties gājienam. Tāpēc uzliku pulksteni uz pusseptiņiem. Pamodos nedaudz ātrāk.

Secinājums – Snugpakā pie sīkiem mīnusiem var gulēt bez guļammaisa un diezgan ilgi. Būs jāizmēģina lielākā salā. Pa nakti pa pārvilkto pončo nedaudz uzgrabināja lietutiņš, dzirdējām arī diezgan nenosakāmas izcelsmes bļaustīšanos.

 

01.2015 Lozmetejkalns, BV, DBS 010

Interesants piemiņas akmens par godu Ulmaņa un Baloža apmeklējumam karaspēka vienībā

2. diena. 2015.g. 4. janvāris

Piecēlos pāri septiņiem, bija neierasti, ka nav jāsaritina guļammaiss, bet var uzreiz uzvilkt zābakus un doties savās gaitās. Vai atšaudīties no uzbrucējiem un paņem vagu, atkarībā no situācijas. Nesenākā pieredze no Ukrainas konflikta arī liecina tieši to pašu – jābūt tādām drēbēm, kurās var gulēt ierakumos, jo tādos apstākļos guļammaisus nav iespējams izmantot. Sakārtojos, brokastīm uzvārīju auzu putriņas, tām pa virsu speķmaizītes šķēle. Pāri astoņiem izvirzījāmies no nakšņošanas vietas. Tajā palika divi dalībnieki – vienam sāpēja iepriekš traumētā mugura, otram celis. Savukārt mēs uzņēmām kursu uz Ozolnieku dzelzceļa pieturu – lai nebūtu jāiet pat to pašu maršrutu atpakaļ un ceļš būtu interesantāks. Pirmās stundas gājām vēl pa meža stigām un ceļiem paralēli Kalnciema šosejai. Apstājāmies pie vācu kapiem, sniga slapjš sniegs. Citā ceļu krustpunktā satikām dzinējsuni, kas uz mums nervozi rēja. Kaut kur notika medības. Kad ap vienpadsmitiem izgājām uz Kalnciema šosejas, šeit autobusu gaidīt palika vēl viens kaujinieks, kam par sevi sāka atgādināt reiz sasistā potīte. Pārgājiens nebija viegls un saprotams, ka svars un kilometri daudziem lika sajust senās traumas. Arī man vienā stāvākā kāpumā sāka sāpēt celis, kas vēl nesen bija piedzīts ar ūdeni pēc muskuļa plīsuma augšstilbā, bet vēlāk uz līdzenas virsmas sāpes pārgāja. Laimīgi jutās tie, kam ar veselību tādā ziņā viss bija kārtībā. Turpmākais ceļš veda gar Kalnciema šoseju un nu jau sniga kārtīgi. Gājām piecatā kolonnā pa viens gar ceļa kreiso malu un gājēju somas un pleci lēnām apsniga. Segtā autobusa pieturā apstājāmies nedaudz atpūsties, pārāk vilinoša vieta. Katrs no somas izvilka kaut ko graužamu – kaltētas rozīnes, ābolus, riekstus, cepumus – un padalījāmies viens ar otru. Pēc tam turpinām ceļu. Valgunde, Vītoliņi, šķērsojām Iecavu un tad Jelgavas ceļa zīme. Atkal nedaudz atpūtāmies autobusa pieturā un kāds no biedriem mobilajā internetā apskatījās vilcienu kustības grafiku no Ozolniekiem. Sanāca tā, ka ilgi sēdēt nevarējām, bija jākust. Vai arī varējām sākt sēdēt ļoti ilgi. Izvēlējāmies pirmo iespēju un devāmies cauri meža ceļam uz Ozolniekiem, tur nokļuvām laikā, pat palika pāri 10 minūtes. Kase pieturā bija ciet, nopirkām biļetes vilcienā. Visi bija noguruši, bet apmierināti un laimīgi. Divās dienās bija noieti ap 60 kilometri. Gads bija iesākts godam.

Fotoattēls0071 Fotoattēls0069

Iesaki rakstu saviem draugiem!