Guntis-KalmeDievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu
(2 Tim, 1, 7).
Veltīts Zemessardzes Studentu bataljonam
Māc. Guntis Kalme

Ko var viens?

Par 1919. gada 18. maija Kaugurciema kaujas kritisko momentu lasām: „Savā komandpunktā rotas komandieris kapteinis Zolts redz plūstam atpakaļ rotas karavīrus. Viņš labi apzinās kritisko stāvokli. (..) Viņš steidz pie saviem kareivjiem, sapulcina tos ap sevi un pāris vārdos aprāda briesmas, kādas draud visai brigādei un ka sakarā ar patronu trūkumu atliek vienīgi vai nu pamest briesmās savus līdzcīnītājus, vai arī tuvcīņā mirt kā varoņiem cerībā uz uzvaru. „Vēl mums ir naži!” atskan kareivju atbilde. Ar rotas komandieri priekšgalā tie dodas pretim ienaidniekam, cieši sažņaugtām durkļotām šautenēm rokās. (..) Zaudētie ierakumi drīz atkal atgūti.”[1]

Karadarbībā kā būtiskākie lielumi parasti tiek minēti bruņojums, karaspēka vienību lielums, karavīru apmācītība, taktikas prasme un apgāde. Kaugurciema kaujā gandrīz visi no tiem bija pret Studentu bataljona 2. rotas kapteini Pauli Zoltu. Karavīri – nesen iesaukti Liepājas jaunieši, tādēļ vēl bez kaujas pieredzes. Ložmetēji – vakardienas vētras sanesto smilšu piesārņoti, tāpēc nedarbojas. Sarkanie pustumsas un vētras aizsegā pielīduši tuvu pie zoltiešu pozīcijām un faktiski viņus pārsteiguši. Apgāde – nederīga, jo nav piegādāta vajadzīgā munīcija.

Ko šādā situācijā var izdarīt? Briesmu priekšā karavīram ir jāizšķiras – cīnīties vai mukt. Ložmetēji nedarbojas, munīcijas nav, 2. un 3. vads zaudējuši komandierus. Kareivji atkāpjas un bēg.

„Ko var paveikt viens cilvēks?” Kad esam nonākuši neizdevīgos apstākļos, sliktos nosacījumos, kad viss ir sazvērējies pret mums, tad ar šo retorisko jautājumu cenšamies sevi attaisnot. Esmu viens pret daudziem, pret pārspēku, ko es varu?

„Ko gan var izdarīt viens cilvēks?” Jautāsim to latviešu virsniekam P. Zoltam:

„Kapteini, ko Tu varēji veikt, kad lielākā daļa Tavējo bēga, virsnieki krituši, munīcija beigusies?”

Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.

Kapteinis P. Zolts parāda: ļoti daudz! Ne tikai izturēt vairākuma panikas psiholoģisko spiedienu, nepadoties dabiskajam baiļu instinktam. Ir iespējams veikt neiespējamo: zaudējumu pārvērst uzvarā!

Kad ārējo resursu vairs nav, kad apstākļi un nosacījumi ir pretnieciski, tad cilvēks paliek viens ar sevi, ar to, kas viņš ir savā būtībā. Te nu izšķiroši ir iekšējie resursi – viņa drosme, vīrišķība, iniciatīva. Lai kritiskā brīdī karavīrs spētu tos koncentrēt cīņai, viņam jāzina, kādēļ viņš grasās riskēt ar savu vienīgo dzīvību, ar visu sevi. Viņam ir jāapzinās, kas ir tās vērtības, kuru dēļ ir jēga to darīt.

  1. Zolts jaunizveidotajā Latvijas armijā iestājās brīvprātīgi. Tāpat kā šodien viņa varoņdarba mantinieki Zemessardzes Studentu bataljonā. Viņš redzēja milzu vērtību – Dieva latviešiem doto Latviju un tās valsti sarkanās Krievijas apdraudētu. Mēs arī šodien redzam to pašu. Kapteinis Latvijas valsts esībā redzēja iespēju latviešiem beidzot būt pašiem, nevis veģetēt citu tautu pakļautībā. Sava valsts nācijai dod iespēju veidot savu dzīvi, pašiem būt saimniekiem. Mēs arī to saprotam.

Būt pašiem! Būt apveltītiem ar savu Dzimteni, nevis izkaisītiem plašajā pasaulē – ir privilēģija. Vēl vairāk – kaut arī problēmām mākta, taču mums ir sava valsts, un tātad arī iespēja to veidot un mainīt uz labu.

Latviešu virsnieka veikuma militārais kopsavilkums ir ticis izteikts šādi: „Pateicoties kapteiņa Zolta varonībai, rota atsita sarkano bataljonu un izglāba latviešu fronti starp Kaugurciemu un Sloku.”[2]

Viņa veikuma garīgais kopsavilkums ir izsakāms šādi: kapteiņa P. Zolta varoņdarbs rāda, ka par savu zemi un valsti ir ne tikai vērts cīnīties, bet, cīņā esot, ir iespējams veikt arī neiespējamo. To spēj viens cilvēks!

Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.

[1] Rozenšteins H., virsred., Latvijas armija 20 gados (Raven Printing & Gauja, 1974), 106.

[2] https://sites.google.com/site/ivarsbunka/milit%C4%81r%C4%81v%C4%93sture2/kapteinis-pauls-zolts Pēc maj. J. Jansona materiāliem

Iesaki rakstu saviem draugiem!