Tehnoloģiju laikmets un valodas nākotne

Pēdējo desmit gadu laikā tehnoloģiju attīstība ir mainījusi veidu, kā mēs sazināmies, mācāmies un pat domājam. Mākslīgais intelekts jeb MI ir ienācis mūsu ikdienā nemanāmi – tulkošanas programmās, balss asistentos, sociālo tīklu algoritmos, teksta ģeneratoros un pat automātiskajos atbildētājos. Lai gan šie rīki palīdz sazināties ātrāk un ērtāk, tie vienlaikus rada jautājumu – vai latviešu valoda šajā tehnoloģiju virpulī nezaudēs savu vietu?

Latviešu valoda ir salīdzinoši neliela valoda pasaules mērogā. To lieto aptuveni pusotrs miljons cilvēku, un tas nozīmē, ka MI modeļu apmācībai pieejamo datu apjoms ir ierobežots. Lielākā daļa mākslīgā intelekta sistēmu tiek veidotas angļu valodā, un tikai pēc tam tās tiek pielāgotas citām valodām. Rezultātā latviešu valodai bieži nākas pielāgoties tehnoloģijām, nevis otrādi. Šis process, ja netiek līdzsvarots, var novest pie valodas kvalitātes zuduma – vienkāršotas gramatikas, pārņemtiem svešvārdiem un mākslīgi standartizētas izteiksmes.

Valoda vienmēr ir bijusi sabiedrības spogulis. Tā atspoguļo domāšanu, kultūru un identitāti. Ja mēs arvien vairāk izmantojam tehnoloģijas, kas neizprot mūsu valodas nianses, pastāv risks, ka arī mūsu domāšana kļūs pielāgota šiem algoritmiem. Latviešu valoda var zaudēt savu īpatnējo ritmu, melodiju un emocionālo dziļumu, kas to padara īpašu.

Mākslīgais intelekts kā palīgs vai aizvietotājs

Svarīgi saprast, ka mākslīgais intelekts pats par sevi nav drauds – drauds rodas tad, ja cilvēks pārtrauc būt aktīvs valodas lietotājs. MI spēj analizēt, tulkot un pat ģenerēt tekstu latviski, taču tas dara to, balstoties uz datiem, ko tam iemācījuši cilvēki. Ja šie dati ir nepilnīgi vai nekvalitatīvi, arī radītie teksti būs neprecīzi. Tādēļ atbildība par latviešu valodas kvalitāti joprojām paliek cilvēku rokās.

Tulkotāji, skolotāji, rakstnieki, žurnālisti un programmētāji – visi viņi ietekmē, kādā veidā valoda tiek attēlota tehnoloģijās. Ja MI sistēmām tiek piedāvāta pareiza, bagāta un daudzveidīga latviešu valoda, tās spēj to iemācīties un atdarināt. Taču, ja datu avoti ir pilni ar kļūdām, svešvārdiem un mehānisku tulkojumu formām, mākslīgais intelekts to pašu atgriezīs lietotājiem.

Daudziem šķiet, ka MI var aizstāt cilvēka valodas izjūtu, taču tas ir maldīgs priekšstats. Mākslīgais intelekts spēj atkārtot, bet ne radīt ar nozīmi, kas balstīta pieredzē vai emocijās. Kad cilvēks raksta, viņš ne tikai lieto vārdus – viņš domā, izjūt un interpretē. Šī daļa ir tā, ko algoritms nekad nevar pilnībā aizstāt. Tāpēc pareizāk būtu uz mākslīgo intelektu raudzīties kā uz palīgu – instrumentu, kas palīdz, bet neaizvieto.

Valodas bagātība pret tehnoloģisko vienveidību

Tehnoloģijas tiecas pēc vienkāršības. Lai tulkošanas rīki, balss sintezatori vai tērzēšanas sistēmas darbotos efektīvi, tiem nepieciešama konsekvence un skaidrība. Tas nozīmē, ka sarežģītas gramatiskās konstrukcijas, izteicieni vai vārdu spēles tiek vienkāršotas vai pat ignorētas. Latviešu valodas bagātība – deminutīvi, dažādie teikumu locījumi un bagātīgā vārdu krājuma daudznozīmība – nereti “pazūd” šajā procesā.

Piemēram, MI sistēmas bieži nesaprot atšķirību starp vārdiem “zieds” un “puķe”, vai arī nespēj pareizi lietot vietas locījumus – tā saka “Rīgā pilsēta” nevis “Rīgas pilsētā”. Šādi sīki trūkumi, atkārtojoties tūkstošiem reižu, pamazām ietekmē arī cilvēku uztveri. Lietotājs, kurš pierod redzēt nepareizu teikuma uzbūvi, ar laiku pats to sāk lietot.

Šis process nav unikāls tikai latviešu valodai – līdzīgas problēmas piedzīvo arī citas mazākas valodas, piemēram, islandiešu vai katalāņu. Tomēr Latvijā situācija ir īpaši jutīga, jo valoda ir cieši saistīta ar nacionālo identitāti. Tāpēc jautājums nav tikai par pareizrakstību, bet par kultūras saglabāšanu kopumā.

Latviešu valoda mākslīgā intelekta pasaulē

Lai nodrošinātu, ka latviešu valoda ne tikai izdzīvo, bet arī attīstās digitālajā laikmetā, nepieciešami konkrēti soļi. Valodnieki un tehnoloģiju speciālisti jau sadarbojas, lai izveidotu datu kopas, kas palīdz MI apgūt pareizu valodas lietojumu. Latvijas Universitāte un citi pētniecības centri strādā pie valodas korpusiem – milzīgām datubāzēm ar miljoniem teikumu, kas palīdz algoritmiem saprast gramatiku, kontekstu un stila atšķirības.

Tomēr šie centieni būtu jāatbalsta plašāk. Valsts institūcijām un privātajiem uzņēmumiem būtu jāiegulda resursi latviešu valodas digitalizācijā – tas nozīmē gan atvērtus datu kopumus, gan piekļuvi kvalitatīviem valodas rīkiem. Jo vairāk sistēmas “dzird” pareizu latviešu valodu, jo labāk tās to iemācās.

Viens no veidiem, kā to panākt, ir sabiedrības līdzdalība. Ikviens lietotājs, kurš redz neprecīzu tulkojumu vai kļūdu balss atpazīšanā, var to labot un tādējādi uzlabot sistēmu. Tā ir kā kopīga valodas kopšana – nevis pasīva izmantošana, bet aktīva piedalīšanās tās nākotnes veidošanā.

Automatizācijas ēnas puse

Mākslīgais intelekts spēj paveikt daudz – no dokumentu tulkošanas līdz rakstu ģenerēšanai. Taču, kad šie procesi kļūst automatizēti, rodas risks, ka cilvēks kļūst pārāk atkarīgs no tehnoloģijas. Ja vairs nav vajadzības domāt par to, kā pareizi uzrakstīt teikumu, cilvēka valodas izjūta ar laiku vājinās.

Piemēram, automātiskā pareizrakstības pārbaude palīdz rakstīt bez kļūdām, taču tā arī “atslābina” lietotāju. Ar laiku cilvēks vairs neapzinās, kāpēc vārds ir pareizs vai nepareizs. Šī tendence var novest pie virspusējas valodas lietošanas, kurā tiek zaudēta radošā domāšana.

Turklāt MI radītie teksti bieži izklausās “pareizi”, bet tajos trūkst dzīvības. Tie ir gludi, loģiski un strukturēti, taču bez dvēseles. Ja sabiedrība pierod pie šāda satura, cilvēka radītie teksti, kas ir emocionāli un personiski, var tikt uztverti kā “neprecīzi” vai “neprofesionāli”. Tas var mainīt priekšstatu par to, kas ir laba valoda.

Cilvēciskā nozīme valodā

Valoda nav tikai komunikācijas instruments – tā ir mūsu identitātes kods. Tajā ir ietvertas emocijas, humors, ironija un radošums, ko nevar aprakstīt algoritmos. Mākslīgais intelekts var simulēt šos elementus, bet tas nekad nespēj tos piedzīvot. Kad cilvēks raksta dzejoli vai saraksti ar draugu, viņš lieto valodu ne tikai informācijai, bet arī sajūtām.

Latviešu valoda ir īpaši jutīga pret šādām niansēm, jo tajā ir daudz vārdu, kas pauž emocijas ar ļoti smalkām atšķirībām. Piemēram, “mīļš”, “sirsnīgs” un “jauks” nav sinonīmi, lai arī visi izsaka pozitīvu jūtu. MI sistēmai šie vārdi var šķist līdzvērtīgi, bet cilvēkam tie rada atšķirīgas emocionālās nokrāsas.

Tas nozīmē, ka cilvēkam joprojām ir būtiska loma – viņš piešķir valodai nozīmi. MI var palīdzēt, taču tas nevar būt tās sirds ritms. Tikai cilvēks spēj iedvest vārdos emociju un stāstu, kas liek valodai dzīvot.

Mācīties līdzās tehnoloģijām

Tā vietā, lai baidītos no mākslīgā intelekta, mums jāiemācās ar to sadzīvot. Tehnoloģijas var būt instruments, kas palīdz valodu saglabāt un pat attīstīt. Piemēram, MI var izmantot, lai tulkotu literatūru, veidotu valodas apmācības rīkus vai palīdzētu cilvēkiem ar runas traucējumiem. Šādā kontekstā mākslīgais intelekts kļūst par sabiedroto, nevis draudu.

Svarīgi ir arī tas, kā mēs paši runājam un rakstām. Ja cilvēki apzināti lieto bagātīgu, pareizu un skaistu latviešu valodu – gan digitālajā vidē, gan ikdienā – tehnoloģijas to iemācīsies. Ja mēs rakstīsim tikai saīsinājumos un svešvārdos, tieši tādu valodu mākslīgais intelekts atdarinās. Tāpēc katrs lietotājs ir kā neliels valodas sūtnis, kas ar savu izvēli ietekmē tās nākotni.

Valoda kā dzīva sistēma

Latviešu valoda vienmēr ir pielāgojusies laikam. Tā ir pārdzīvojusi vācu, krievu un angļu valodu ietekmi, tomēr saglabājusi savu kodolu. Mākslīgais intelekts ir tikai nākamais izaicinājums šajā evolūcijā. Tas var būt gan drauds, gan iespēja – viss atkarīgs no tā, kā mēs to izmantojam.

Valoda nav jāaizsargā no tehnoloģijām – tā jāattīsta kopā ar tām. Tas nozīmē ieguldīt valodas izglītībā, kultūrā un pētniecībā, lai nākotnes algoritmi mācītos no labākā, ko varam piedāvāt. Ja mēs saglabāsim interesi, cieņu un mīlestību pret savu valodu, neviens mākslīgais intelekts to nespēs aizstāt.

Tehnoloģijas kā iespēja valodas attīstībai

Lai gan bieži tiek runāts par riskiem, ko mākslīgais intelekts var radīt mazajām valodām, patiesībā tas var kļūt arī par spēcīgu sabiedroto. Ja cilvēks spēj izmantot tehnoloģiju apzināti, tās var palīdzēt saglabāt un pat attīstīt valodas dzīvotspēju. MI var veidot tiltu starp paaudzēm, kultūrām un pat laikiem. Tas var padarīt latviešu valodu pieejamāku visā pasaulē, ļaujot to dzirdēt un lietot cilvēkiem, kas to citādi varbūt nekad nesadzirdētu.

Viens no būtiskākajiem ieguvumiem ir tulkošanas sistēmas. Kad latviešu valoda tiek iekļauta starptautiskos MI modeļos, tā kļūst redzamāka. Tulkojumu rīki, piemēram, “Google Translate” vai “DeepL”, agrāk latviski strādāja slikti, taču tagad to kvalitāte ievērojami aug. Šī attīstība notikusi tieši tāpēc, ka latviešu valodnieki, programmētāji un lietotāji ir aktīvi piedalījušies datu uzlabošanā.

MI var arī automatizēt valodas mācīšanos. Iedomāsimies platformu, kur bērns var mācīties latviešu valodu, sarunājoties ar datora balsi, kas runā dzimtajā intonācijā, ar pareizu izrunu un pat dialekta niansēm. Šāda pieredze būtu vērtīga gan diasporas bērniem, gan tiem, kas vēlas apgūt latviešu valodu kā svešvalodu. Mākslīgais intelekts ļauj valodai izkļūt no skolotāja kabineta un kļūt par dzīvu sarunu biedru.

Tāpat MI rīki palīdz saglabāt vecos tekstus, manuskriptus un audio ierakstus. Digitalizācijas procesā mākslīgais intelekts spēj atpazīt rokrakstus, transliterēt vecu ortogrāfiju un pat restaurēt skaņu kvalitāti. Tas nozīmē, ka senā latviešu literatūra un folklora kļūst pieejama plašākai auditorijai. Šādi projekti veido tiltu starp pagātni un tagadni – ļaujot cilvēkiem klausīties 100 gadus vecus ierakstus vai lasīt tekstus ar mūsdienu rakstību, nezaudējot saturu.

Latviešu valodas datu nozīme mākslīgajā intelektā

Lai MI “mācītos” pareizi lietot latviešu valodu, tam nepieciešami kvalitatīvi dati. Tas nozīmē tekstus, kuros ievērota gramatika, precīza stilistika un valodas bagātība. Šeit milzīga nozīme ir sabiedrības līdzdalībai. Katrs lietotājs, kas raksta latviski internetā, piedalās šī datu kopuma veidošanā. Ja mēs apzināti lietojam valodu pareizi, mūsu digitālā uzvedība palīdz arī mākslīgajam intelektam to iemācīties.

Daudzās valstīs notiek aktīvs darbs pie valodas korpusu izveides. Arī Latvijā tiek veidotas lielas datubāzes, kas satur dažādu žanru tekstus – no ziņu rakstiem un literatūras līdz sarunvalodai. Šādi dati tiek izmantoti, lai apmācītu modeļus, kas spēj analizēt teikuma struktūru, nozīmi un emocijas. Jo vairāk datu, jo precīzāks kļūst MI.

Taču šeit ir svarīga kvalitāte, ne tikai kvantitāte. Ja MI tiek barots ar neprecīzu valodu – nepareiziem locījumiem, slenga formām vai svešvārdu pārbagātību – tā arī būs valoda, ko tas reproducēs. Tāpēc valodas speciālistiem un lietotājiem jāstrādā kopā, lai nodrošinātu, ka algoritmi apgūst skaistu, pareizu un dzīvu latviešu valodu, nevis mehānisku, kļūdainu variantu.

Izglītība un kritiskā domāšana digitālajā vidē

Lai valoda saglabātos, nepietiek ar tehnoloģijām – nepieciešama arī cilvēku izglītošana par to, kā ar tām pareizi rīkoties. Skolās būtu jāmāca ne tikai pareizrakstība un literatūra, bet arī digitālā valodas pratība – izpratne par to, kā tehnoloģijas ietekmē valodu un kā cilvēks var saglabāt savu balsi digitālajā pasaulē.

Bērniem un jauniešiem ir jāiemāca kritiski domāt par saturu, ko rada mākslīgais intelekts. Viņiem jāspēj atšķirt, kas ir cilvēka radīts teksts un kas – algoritma ģenerēts. Tas palīdzēs ne tikai izvairīties no dezinformācijas, bet arī stiprinās viņu spēju uzturēt autentisku valodas izjūtu.

Skolotāji var izmantot MI kā mācību palīgu – piemēram, analizēt dzejoļus, salīdzinot cilvēka un mākslīgā intelekta radītās versijas. Šādi skolēni iemācās pamanīt, kur trūkst jūtu, emociju vai radošuma. Tas ļauj saprast, ka valoda nav tikai vārdi, bet domas un sajūtas, ko neviens dators nespēj aizstāt.

Latviešu valoda kultūrā un medijos – tehnoloģiju ietekme

Mākslīgais intelekts ir ietekmējis arī kultūras un mediju vidi. Daudzi redaktori, satura veidotāji un reklāmas rakstītāji izmanto MI, lai ģenerētu tekstus, virsrakstus vai tulkojumus. Šī prakse ir kļuvusi par normu, taču tai jāpieiet ar uzmanību.

No vienas puses, tas palīdz ietaupīt laiku un palielina produktivitāti. No otras – pastāv risks, ka valoda kļūst vienveidīga un bezpersoniska. MI mēdz atkārtot vienas un tās pašas frāzes, izvairīties no drosmīgām izteiksmēm un radošiem vārdu salikumiem. Rezultātā teksti kļūst tehniski pareizi, bet garlaicīgi.

Tāpēc satura radītājiem vajadzētu izmantot mākslīgo intelektu kā palīgu, nevis kā autoru. Cilvēka uzdevums ir piešķirt saturam personību, emocijas un latvisko sajūtu. Tikai cilvēks var uzrakstīt teikumu, kurā “vārdi smaržo pēc lietus” vai “domas lido kā dzērves virs Daugavas”. Šādas metaforas un sajūtas neviens MI modelis vēl nespēj radīt ar patiesu nozīmi.

Mazās valodas lielajā digitālajā kartē

Lielākā problēma latviešu valodai mākslīgā intelekta kontekstā ir tās ierobežotais tirgus apjoms. Starptautiskie uzņēmumi reti iegulda līdzekļus nelielu valodu atbalstam, jo tas ekonomiski neatmaksājas. Tas nozīmē, ka latviešu valodai bieži jāatrod vieta starp lielvalodu sistēmām, kur dominē angļu, spāņu vai ķīniešu valoda.

Tomēr šeit parādās arī priekšrocība – lokālais saturs. Latviešu valoda ir cieši saistīta ar konkrētu kultūras telpu, un MI nevar aizstāt šo kontekstu. Tā spēj palīdzēt tulkot vai atvieglot saziņu, bet tā nekad nesapratīs latviskās mentalitātes dziļumu – to, kāpēc “dzimtene” skan citādi nekā “valsts”, vai kāpēc “sirdslieta” nozīmē vairāk nekā “hobijs”.

Mazām valodām, tostarp latviešu, jāizmanto savs spēks – autentiskums. Pasaulē, kur viss kļūst globāls un līdzīgs, tieši unikālās valodas spēj izcelties. Tāpēc mums jāuztver latviešu valoda nevis kā vāja, bet kā dārga – ar savu identitāti, melodiju un domāšanas struktūru, ko vērts sargāt.

Mākslīgais intelekts un valodas politika

Liela nozīme ir arī valsts atbalstam. Ja tiek pieņemti likumi un stratēģijas, kas paredz valodas digitālās vides attīstību, tas palīdz uzturēt līdzsvaru starp tehnoloģijām un kultūru. Latvijā jau notiek darbs pie valodas tehnoloģiju attīstības programmām, piemēram, “Tilde AI” iniciatīvām, kas rada tulkošanas un balss atpazīšanas sistēmas tieši latviešu valodai.

Šādas iniciatīvas jāstiprina ilgtermiņā. Tās var kļūt par pamatu, uz kura balstās valodas digitālā neatkarība – spēja pastāvēt tehnoloģiju pasaulē, nepakļaujoties lielo valodu dominancei. Ja mēs paši neattīstīsim latviešu MI risinājumus, tad to vietā ienāks ārzemju modeļi, kas latviski runās tikai daļēji saprotami.

Valodas politika nedrīkst aprobežoties tikai ar drukātā vārda aizsardzību. Tai jāaptver arī digitālā telpa – mājaslapas, sociālie tīkli, lietotnes un virtuālie asistenti. Jo vairāk šajās vietās tiek izmantota pareiza un bagātīga latviešu valoda, jo lielāka iespēja, ka tā saglabāsies nākamajām paaudzēm.

Cilvēka balss nozīme MI laikmetā

Cilvēka balss ir kas daudz vairāk par skaņu – tajā ir intonācija, emocijas un stāsts. Balss atpazīšanas un sintezēšanas tehnoloģijas šobrīd ir ļoti attīstītas, taču tās bieži izlīdzina šīs nianses. Latviešu valodā, kur intonācijai ir īpaša nozīme, tas var radīt būtiskas atšķirības nozīmē.

Kad mēs runājam ar MI balss asistentu un tas atbild mehāniski, pazūd cilvēcīgā saskarsme. Taču, ja šīs sistēmas tiek apmācītas ar reālām latviešu balsīm – ar dažādiem akcentiem, vecuma grupām, pat dialektiem –, tās var kļūt daudz tuvākas cilvēkam. Tādējādi MI var palīdzēt saglabāt mūsu runas daudzveidību, nevis to izlīdzināt.

Balss sintezatori nākotnē var kļūt par nozīmīgu instrumentu arī cilvēkiem ar runas traucējumiem. Iedomāsimies, ka persona, kas zaudējusi spēju runāt, var atgūt savu balsi – nevis svešu, bet tieši latvisku balsi ar intonāciju, kas atspoguļo viņas personību. Šādi piemēri parāda, ka MI var būt arī cilvēcīgs – ja vien to veido ar cieņu pret valodu.

Noslēgums – valoda kā cilvēces atmiņa

Mākslīgais intelekts nav draugs vai ienaidnieks – tas ir instruments. Tas atspoguļo to, ko mēs tam iemācām. Ja mēs barosim to ar bagātu, skanīgu un precīzu latviešu valodu, tas kļūs par mūsu kultūras sabiedroto. Ja ļausim tajā dominēt paviršībai un svešvārdiem, mēs paši zaudēsim kontroli pār valodas attīstību.

Valoda nav tikai saziņas līdzeklis. Tā ir cilvēces atmiņa, kas glabā emocijas, pieredzi un vēsturi. Mākslīgais intelekts var palīdzēt šo atmiņu digitalizēt, analizēt un saglabāt, bet tas nevar tai piešķirt dvēseli. To spēj tikai cilvēks.

Tāpēc atbilde uz jautājumu “Vai mākslīgais intelekts apdraud latviešu valodu?” ir vienkārša – nē, ja mēs paši neļaujam tam to izdarīt. Tik ilgi, kamēr cilvēki domās, jutīs un runās latviski, šī valoda būs dzīva – gan uz papīra, gan ekrānā, gan digitālajā pasaulē, kas vēl tikai top.