Atnācis mājās no mācībām, novilku formu, pakāru to skapī un pārlasīju ziņas no Ukrainas. Šodien mēs, instruktori, mācījām jaunajiem zemessargiem šaušanas pamatus, darbības šautuvē, triecienšautenes izjaukšanu, salikšanu un eļļošanu, kamēr kaut kur netālu brieda jauns konflikts, jauns karš. Šīs mācības nebija nekas īpašs vai ārkārtējs, tās notika atbilstoši gada apmācības grafikam, kas tika izplānots vēl pagājšgad, un pēc tieši tādas pašas shēmas notiks arī nākamos gadus.

Mēs gatavojāmies dzimtenes aizsardzībai, motivācija, mērķi un vērtības mums bija skaidras. Tomēr, pārlasot par Ukrainu (un atceroties līdzīgās sajūtas Gruzijas kara laikā), neviļus aizdomājos, kā jūtas pārējā pilsoņu daļa, it sevišķi jaunatne, kas kara mākslas nekad nav apguvusi, priekšstatu par šaujamieročiem ieguvusi datorspēlēs un kam patriotisms bieži vien netrūkst, bet reālas prasmes izrādīt pretošanos militāram agresoram varētu robežoties vienīgi ar demonstrācijām un uzdarbošanos Tviterī.

Kā redzam, nekas diemžēl nav mainījies, Krievija saglabājusi staļinisma laiku imperiālisma ambīcijas un propagandas melu mašinērijas apgriezienus. Viss notiek gudri. Ir valsts, ir reģioni, kuros tiek mākslīgi radītas separātisma tendences un tad bruņutehnikas kolonnas steidzas palīgā „apdraudētajiem tautiešiem”. Starptautiskās organizācijas neiejaucas, jo karš notiek tikai strīdīgajās teritorijās.

Gruzija, Ukraina… Šis modelis strādā. Arī Latvijā var radīt līdzīgu situāciju, ņemot vērā dažu novadu etnisko struktūru austrumos un pat pašā galvaspilsētā. Mūs, pateicoties pirmā neatkarības laika (1920-1940) saprastajām kļūdām, tagad sargā NATO alianse. Tomēr jebkura savienība var izjukt, politikā nekas nav nemainīgs. Galu galā mēs te jebkurā gadījumā paliekam, tāpat kā draudzīgās un naidīgās kaimiņvalstis, ar ko jārēķinās.

Jebkurš agresors rēķinās ar iespējamo pretdarbību un iespējamajiem zaudējumiem. Aukstā kara laikā brīvajai pasaulei – Rietumeiropai un ASV – vajadzēja uzturēt tik milzīgus kodolieroču krājumus tikai tāpēc, lai atturētu PSRS sev uzbrukt. Tos nekad nepielietoja. Tieši tāpat jebkura valsts iegrūž finansējumu bruņojumā un nepārtraukti apmāca un uztur karaspēku bieži vien tikai tāpēc, lai atturētu potenciālos agresorus sev uzbrukt. Kad to saprot, apskaidrojas atbildes uz daudziem jautājumiem.

Tāpēc gluži dabiski rodas jautājums – ko Tu, pilsoni, var darīt, lai stiprinātu savas valsts aizsardzību? Atbilde nav tālu jāmeklē – nav jāvelta dzīve profesionālajam dienestam, nav jāsapņo par obligātā dienesta atjaunošanu. Minimālās iemaņas karadarbībā jebkurš var apgūt Zemessardzē, kur apmācības notiek brīvdienās. Ir naivi paļauties, ka kāds mūs aizsargās, ja mēs paši nevēlēsimies to darīt. Var ļoti ātri piegādāt bruņojumu, bet, ja nav cilvēku, kas to pratīs lietot, no tā nav nekādas jēgas. NATO spēkiem arī būtu vajadzīgs laiks, lai šeit pārdislocētos un izvērstos.

Reizēm es pat nesaprotu jaunus un spēcīgus čaļus, kam patīk pie aliņiem pārspriest pasaules kārtību un izrādīties skuķiem ar lietotām vācu mašīnām, bet kas nekad nav šāvuši ar triecienšauteni vai veikuši 10km maršu pilnā uzkabē. Tikpat labi ir arī ultrapatriotiskie brēcēji un aktīvisti, bet, kad runas aiziet pie reāliem darbiem – iemācīšanās karot, atrodas daudz dažādi iemesli, kāpēc tam nav laika vai varēšanas. Kā šādai jaunatnes daļai ir ar pašapziņu, man grūti spriest. Katrs sev var uzdot jautājumu – ko es darītu X stundā? Ko darītu un kā justos tagad, ja būtu ukrainis? Visskumjākais varbūt pat ir tas, ka liktenīgajā brīdī tie, kas būtu gatavi cīnīties pret agresoru, netrūktu, bet viņi nebūtu izgājuši apmācību un tad jau mācīties būtu par vēlu.

Jo karot nevar iemācīties nedz vienā dienā, nedz vienā nedēļā. Ja pašreizējā situācija ir tāda, ka pilsoņiem pašiem jāmeklē iespējas šādām apmācībām, tad iesaku visiem, kas šo rakstu lasa, apdomāt par savu iesaistīšanos Latvijas Republikas Zemessardzē. Jo tad jūs būsiet tā skaitļa rindās, ar ko Kremļa stratēģi savos operatīvajos plānos rēķināsies – un varbūt izrēķinās, ka mūs aiztikt ir pārāk sāpīgi, pārāk neizdevīgi. Uz to ir arī jātiecas un katram jābūt par ķieģelīti šajā mūrī. Latvieši vienmēr ir bijuši izcili karotāji, tas mums ir gēnos, jo mums nav citas iespējas izdzīvot kā būt izciliem. Sīkāku informāciju es nenorādīšu, nopietni kandidāti to spēs atrast paši.

Dievs, svētī Latviju!

Iesaki rakstu saviem draugiem!