No Dobeles izbraucām pāri sešiem. Bija aizvadīta kārtējā nedēļa kursos, tomēr par spīti piektdienas vakaram ļauties atpūtai un bezdarbībai negribējās. Izaicinājums vienmēr motivē. Zināju, ka šodien astoņos Studentu bataljons organizē jau 5. pārgājienu no Rīgas uz Ērgļiem. Zināju arī, kā tās būs lielākas vai mazākas, bet vienalga mocības. 2 reizes biju šo maršrutu pieveicis,priekš nejaušības un sakritības pietika. Tagad vajadzēja vēl tikai likumsakarību, hehe. Interesēja arī izmēģināt garākā distancē Bates tuksnešu zābakus, ko kopā ar Latpat tuksneša-urbānā kamuflējuma formu šogad sāka izsniegt zemessargiem. Pirms pievienoties pārgājienam, vēl apstājāmies Statoilā pēc cīsiņsuņa un kafijas – bija nopelnīts. Starta vietā Antenas ielā jeb citiem vārdiem pretim Bauskas ielas CSDD ieradāmies 19:45, palika pāris minūtes iemest liekās mantas kravas mašīnā un sakārtot ekipējumu. Atvieglojums par to, ka paspējām uz startu. Uzmetu ātru skatu – dalībnieki bija skaitā kaut kur zem 30, daudzi no tiem piedalījušies jau agrāk. Ātri sasveicinājos, parakstīju drošības tehnikas papīrus un drīz jau stājāmies uz starta līnijas. Bija 20:00, 2014.g. 12. septembris, kad uzsākām iet. Pa pilsētas ietvēm gājām kolonnā pa divi, novakara tukšajā un tumšajā Ziepniekkalna privātmāju rajonā un Ķengaraga blokmāju pagalmos gadījās sastapt retu pretimnācēju, vienīgi laternu gaismas apspīdētajā auto straumē dažs šoferis garāmbraucot uztaurēja, sveicinot karavīru kolonnu. Par vairuma piecstāvu un deviņstāvu mikrorajona kontingenta lojalitāti mums gan nebija lielas ilūzijas – nedaudz baidās un nedaudz nicina. Mēs viņus arī. Drīz vien izgājām uz Jāņavārtiem un, kāpdami pāri sliedēm, pagriezāmies uz Ērgļu līnijas atzaru. Kā zināms, līnija līdz Sauriešiem vēl nav demontēta un tiek izmantota – šeit jau vēl ir sastāvu šķirošanas parks. Līdz šim raiti raisījās sarunas un joki, bet tagad gājiens izretinājās garākā kolonnā, nācās iet gar sliedēm pa uzbēruma malu, kas tempu nedaudz bremzēja. Pārgājām pāri Krustpils ielai, es vēl apstādināju transportu vienā pusē, lai palaiž kolonnu. Ja paši sevi nelieks cienīt, tad neviens to arī nedarīs. Tālāk gar Šķirotavas cietumu ar izgaismoto perimetru un cauri Preču stacijai, kur prožektoru dzelteno gaismu atspīdēja sliežu stīgas un cisternvagonu rindas.
Drīz nonācām pie TECa. No dzesēšanas torņiem vēlās balts tvaiks. Gatavojas apkures sezonai. Šeit kapteinis apstādināja gājienu un paziņoja pēdējo informāciju – tagad no šīs vietas katrs var iet savā tempā. Nekur aiziet garām vairs nevar – tagad tikai pa uzbērumu un uz priekšu. Zināju, ka te tūlīt daži ieskriesies tāpat kā pagājšgad. Tad arī biju sekojis līdzi izrāvienam. Šādā distancē ir ļoti svarīgi izplānot sev piemērotu tempa un atpūtu taktiku un pie tās pieturēties. Eksperimentēšana var beigties nelāgi. Šogad biju nolēmis pēc nedēļu ilgajiem kursiem netrakot un iet vidējā tempā, tomēr, kad redzēju, ka pie TECa bariņš uzreiz dodas tālāk, neņemot atpūtu, man atkal aizvērās širmis, pielēju tikai blašķē ūdeni no somas, uzmetu somu plecos, savācu Oskaru, ar ko nogājām pagājšgad, un Aneti, kas arī bija pa taisno no kursiem Dobelē, un sākām iedzīt ātro grupu. Pārējie palika atpūsties. Bija pieveikti ~ 10 km. Oskars tikai secināja, ka te paliek mana cerība šogad iet mierīgi. Kādu brīdi nācās pakustināt kātus ātrāk, bet drīz vien šos panācām apmēram pie Acones stacijas, bija pusdesmit, soļotas 3,5 stundas. Acones stacijas ēkai kā vienmēr vēl logā bija pasažieru vilciena kustības saraksts. Piemineklis un laika konservācija vienlaicīgi. Pēdējie pasažieri uz šī perona stāvēja 2007. gadā… Pagājām garām mazdārziņu un privātmājeļu ciemata un nonācām pie krustojuma ar E22. Tie bija Saurieši. Izrāvos priekšgalā un kādu brīdi pagāju viens. Pēc tam, kad nedēļa bija nodzīvota ar vadu kubrikā, izbaudīju gājienu vienatnē naktī. Drīz aiz Sauriešiem sliedes beidzās, te vēl stāvēja pāris preču vagoni sliežu atzarā uz Knaufa ražotni. Tiešām nezinu, vai to vēl izmanto, vagoni tai pat vietā jau gadiem. Pārgājām tiltu pār Mazo Juglu, tilts tagad ir kultūrvēsturiskais piemineklis un tiek pienācīgi uzturēts. Vienā tilta galā pagasta kultūras komitejai bija izbraukuma tematiskā nakts sēde, kurā mēs ienesām zināmu disharmoniju. Labi, ka no tilta nenovēlās. Tad Rīgas apvedceļš un Cekule. Šeit bija pārdislocējies Rolis ar kravas mašīnu atbalstā. Apstājāmies nelielai atpūtai, novilku zābakus, pārdūru divas tūznas uz pirkstiem un uzlīmēju plāksterus. Citus gadus tūznas tik ātri nebija uzmetušās, šoreiz iemesls bija vienkāršs – kursos pēdējā dienā peldējām, zābakus gan nomainīju, bet tāpat āda nepaspēja atlaisties un izžūt – tāpēc arī ātrāk noberzās. Bet tūznas ir štrunts un morāles grāvējs, nekas vairāk. Galvenais, lai locītavas iztur. Atpūtas laikā mūs apdzina pāris citas grupiņas, tālāk trasē ar tām reizēm sastapāmies.
Gļuki un Sidgunda
Turpinājām iet. Tagad ceļu jau ieskāva tumša nakts un nebija daudz ko redzēt. Tas uzdzina apnikumu, klāt vēl nāca nogurums. Cekulē bija 20 kilometri, līdz pusceļam palika nieka 30. Kā jau vienmēr lielākos gabalos prātā sadalīju to uz mazākiem nogriežņiem. No sākumā jānoiet 50 km līdz pusceļam. Tad vēl 20 līdz Ķeipenei un tad jau paliek pāri tāds nieks vien – 30 km. Kas jau ceļa sākumā sāk domāt par visiem 100, tas ātri nojūdzas un izstājas. Tāpat arī darīja Džo Simpsons Andos, kad vienatnē norāpoja 5 jūdzes līdz bāzes nometnei – pēc 3 dienām bez pārtikas, ar apsaldējumiem un lauztu kāju, kas iešinēta tūrista paklājiņā. Viņš gan savu distanci dalīja metros. Neko teikt, alpīnistu izdzīvošanas stāsti gan māca, gan motivē. Rēķinājām, ka Sidgundu varēsim sasniegt ap pieciem rītā. Iešanas laikā ik pa brīdim kaut ko apēdu – šokolādes gabalu vai pīrādziņu. Dzēru ūdeni. Biju paņēmis līdzi gāzēto minerālūdeni, tas derēja labi. Atpūtas netaisījām bieži un tās bija īsas – 10 minūtes. Nevienam nebija sakarīga GPS, tāpēc vadījāmies pēc pulksteņa. Stunda noieta, 10 minūtes atpūtā. Uz beigām šajās atpūtās sāku slēgties ārā. Nemaz nenoņēmu somu, apsēdos tāpat, atgūlos un pievēru acis. Pēdējās dienas kursos bijām notrenkāti ar nakts orientēšanos, kas beidzās divpadsmitos un gulēt tikt sanāca vēl pēc stundas-pusotras, tāpēc parādījās miega trūkuma rezultāts – sāka rādīties, mūsu valodā sakot, gļuki. Uzbērumam blakus esošajos kokos saskatīju ēkas, betona žogus, tad automašīnu ar cilvēkiem uz uzbēruma, Volvo visurgājēju rindu uzbēruma malā u.tml. Kas nav izbaudījis, tas nezina. Galvenais, ka no šī stāvokļa nevar iziet, tas pāriet pats no sevis. Sametās šķērmi arī galvā, ne ta sāpēs, bet kaut kāds apdullums. Ķermenis toties bija pilnīgā kārtībā un spēka pilns. Dīvains šāds kontrasts, biežāk gadās otrādi. Biju arī izdzēris Isostar pudeli lai atjaunotu sāļus un uzņemtu lēnos ogļhidrātus – maratonistu un rogaininga cienītāju klasika. Tuvojoties Sidgundai, nedaudz noskaidrojos – sāku ar skatu ķert katru līkumu, kur parādīsies šī vilciena pietura. Sidgundai šajā gājienā ir nelaba īpašība – tā nerādās un nerādās. Liekas, ka aiz katra nākošā līkuma tā būs. Mēs pie sevis katrs normāli besijāmies, nu vajadzēja jau būt, aiz šitā līkuma un šitajā mežmalā jau nu točna, nu tad nākošajā. Sev apsolīto atpūtu ļoti vajadzēja.
Beidzot arī Sidgunda pienāca. Priekšā jau stāvēja Rolis ar atbalsta mašīnu krāmējās vēl daži ātrākie gājēji. Divi kravas kastē snauda – tie izstājušies. Gan jau būs vēl. Daudz nekrāmējos, teicu saviem diviem ceļabiedriem – ja vēlaties bliezt, tad varat, bet es nedaudz pagulēšu. Galva bija pavisam dulla. Novilku zābakus uz uzliku kājas uz pieturas soliņa – lai atiet, būs piedzītas ar šķidrumiem. Uzmetās maitas odi, ielīdu ar galvu guļammaisā. Bija 05:40, uzliku modinātāju uz 06:00. Kā gadījās kā ne, bet 06:20 mani modināja Oskars – Rihard, mēs domājam iet tālāk. Nezinu, kā noignorēju modinātāja zvanu. 40 minūšu snauda tomēr labi palīdzēja, galva bija kļuvusi skaidra. Novilku zeķes, apkopu tūznas. Nu jau bija četras, bet citādi viss kārtībā. Soma vēl gan nebija izžuvusi. Kursos peldējāmies ar visu ekipējumu un ar tādu arī vajadzēja iet trasē. Tāpēc arī frencis bija piesūcies slapjš, tam esot saskarē ar somu. Nekas, pa dienu izžūs. Ieliku nedaudz liekā ekipējuma mašīnā – biju sācis iet ar virs 20 kg lielu svaru, nedaudz no pārtikas un ūdens bija izlietots, tomēr jebkurā gadienā man obligātais ekipējuma svars bija tikai 8 kg, tāpēc tas sanāca stipri par daudz. Vienkārši pirms starta nebija laika rūpīgāk pārskatīt mantas – ko vajadzēs, ko nē. Pārvietojos ar mocībām, tūznas sāpēja, kamēr vēl nebija iestaigātas. Seržants sāka vārīt kafiju un gatavot brokastis. Man uz to prāts nenesās, vajadzēja iet. Kolēģi no KAB izgāja pāris minūtes pirms mums, pirms viņiem vēl Lāsma, kas arī kaut ko izteicās par asiņainām tūznām. Salējām ūdeni blašķēs un pudelēs un uzsākām kustību, apmēram tajā laikā Sidgundā ienāca pāris mūsējie izlūki un nolikās nedaudz pagulēt. Liekas, šogad visi izmantoja tādu iespēju, trases rekordus laikam neviens nestādīs. Pārējie tātad vēl bija kaut kur pirmajā piecdesmitniekā un teorētiski jau vēl saglabāja iespējas finišēt.
Ekstremālais tilts, ceļš bezgalībā un Ķeipene
Mēs izgājām no Sidgundas sešos, otrajiem 50 km palika 14 stundas, kas bija vairāk nekā nepieciešams. Ar mums trim uzsāka iet arī viens no civilajiem dalībniekiem. Tā nu četri kādu brīdi turējāmies. Tālāk Suntaži. Nezinu, no kurienes, bet šis nosaukums ir iespiedies atmiņā vēl pirms šiem pārgājieniem… Kaut kas kaut ko teica par filmu. Nezinu. Pirms Suntažiem vēl pussabrukušais tilts. Tērauda karkass vēl nostāvēs 100 gadus un vairāk, bet koka šķērssijas, kas pagājšgad vēl bija tik daudz, lai pār tām mierīgi pārietu, šogad jau vietām bija pazudušas. Atlikušās bija glumas. Skatījos, kā viens no KAB tupus pārlien pār tērauda garensiju. Mēģināju iet šā pēdās, bet sametās nelāgi – vietām nebija pie kā atbalstīties metra garumā, ar somu tupties un celties arī bija bīstami, pēc šādas iešanas koordinācija vairs nav ideāla. Un nebija, kur kārtīgi ieķerties, ja sanāk krist. Pavēros lejā – uzsākt mētāties tur apakšā ar pāris vaļējiem lūzumiem, orgānu plīsumiem un smadzeņu satricinājumu nebija manā plānā. Tikmēr mani pārējie biedri uzmanīgi pārgāja tiltu pa iezemiešu uzliktu laipiņu pie margām. Laipiņas dēļi, protams, arī bija uz pārlūšanas robežas un margas labi šūpojās ar kādu 45 grādu amplitūdu. Arī izvēlējos šo maršrutu, pie tam kājas neliekot uz dēļa zem bezdibeņa, bet pārslidinot tās pa dēli no vienas tērauda sijas uz otru. Tas radīja drošības sajūtu. Lai gan pēc drošības tehnikas mēs varējām šo tiltu apiet pa simts metrus attālu esošo laipu pār upītes ūdenskritumu, kas gan arī neizskatījās daudz drošāka. Bet vajadzēja paķert adrenalīnu. Nez kā tas tilts izskatīsies nākošgad? Tilts pār Mazo Juglu bija pasaka, ja jāsalīdzina.
Un tad jau aiz Suntažiem garais un taisnais gabals – gandrīz 5 km. Bezgalība. Un kā parasti – paskaties ceļa sākumā, galu neredzi. Bet kājas pašas nes, metrs aiz metra. Ceļa beigās paskaties atpakaļ – tāda pati bezgalība, bet jau pieveikta. Tāpat kā dzīvē. Šeit gan skatījāmies, vai neparādās vēl kāds gājējs ceļa tālajā galā. Neviena nebija. Šīs nebija sacensības un vienkārši gribējās lielāku kompāniju, vairāk to, kas noietu. Atpūtas taisījām apmēram reizi stundā. Vienā no tām mūs panāca seržants un atlikušo ceļu līdz Ķeipenei paveicām kopā. Pirms Ķeipenes no kādas saimniecības pļava uz mums izbrīnīti blenza brūnaļas, ceļš šeit bija labs, Ķeipene pienāca ātrāk nekā likās. Tā vienmēr ir, atšķirībā no Sidgundas. Šīs teritorijas labi zināju, jo šeit biju mednieku kolektīvā. Ķeipenes bodē Ilzīte no mūsu pulciņa neviens negāja, visa kā bija gana. Vecajā stacijas ēkā bija iekārtots Eizenšteina kino muzejs, no jaunumiem bija kaut kāds vārtveida monuments virs sliedēm ar zvanu, kas tomēr izrādījās stilizēta spuldze. Sliedes šeit vēl mazliet saglabātas kultūrvēsturisku apstākļu dēļ, kas mums uz kādiem 200 metriem apgrūtina iešanu. Apsēdāmies uz soliņa, tur sēdēja vēl daži. Kaujinieki no KAB bija jau devušies ceļā. Šeit noplīsa Oskars, viņam vairs neesot motivācija iet tālāk. Pagājšgad distanci nogājis, šogad vairs nemocīsies. Tā arī ir – lielākās mocības sākas pēc 70. Arī kilometriem, hehe. Pārējie mani biedri atpūtu reizēs vilka nost zābakus un padzesēja pēdas, bet es labāk atstāju visu kā ir – negribējās sākt čakarēt to, kas vēl pagaidām darbojas, baidījos nejauši noplēst kādu plāksteri. Nedaudz pasēdējām, atpūtāmies. Ūdens un ēdamais man vēl pietika. Sagatavoju pēdējam 30niekam rozīnes, ieliku uzkabē jaunu šokolādes tāfelīti. Tā ir, ja kaujā uzkabē jāliek magazīnas, tad pārgājienā šokolādes. Seržants teicās, ka paņems šeit ilgāku atpūtu. Oskars izstājās. Lāsma īsti vairs laikam nebija gājēja. Paskatījos uz Aneti – tev šāds temps derēs? – Jā. Devāmies ceļā.
Pēdējais cēliens
Bija 11:25, kad divatā izgājām no Ķeipenes. Protams, biju sev iestāstījis, ka jānoiet līdz 72 kilometriem, tālāk jau ir nieks. Protams, ka tālāk nebija nieks, bet veseli 28 jeb 6 stundas raita gājiena, kas gan ātri pārvēršas par mocīšanos ar stīvu piekari, noberztiem pedāļiem un miegainumu. Gāju pa uzbērumu un atcerējos, kā te stāvējām uz cūku masta un kā tur uz bebriem. Pļāpājām ar Aneti par šo un to, laiks vilkās ļoti gausi. Kad iestaigātas, tad tūznas vairs nesāpēja, spēki arī šogad netrūka. Gaidīju to brīdi, kad paliks stīvas locītavas un būs pēc katras atpūtas atkal no jauna vairākus metrus stīvi jāieloka, bet tas tā arī nepienāca. Bija gan cita problēma – miegs. Tas atkal mācās virsū un tā dēļ bija grūti noturēties noiet paša noteiktu laika sprīdi un nepaņemt atpūtu ātrāk. Izdomājām, ka atpūtu brīžos vienkārši 10 minūtes jāpaguļ, uzliekot modinātāju. Šāda taktika izrādījās vērtīga, sanāca saglabāt svaigu galvu apmēram 20-30 minūtes, pēc tam jau atkal sāka nākt snaudiens, tad pēdējās 10 minūtes diezgan neciešamas un tad atkal īsā snauda un nākošā stunda ejot. Šādā te režīmā varēja pieveikt 5 km stundā. Kādā brīdī mūs atkal panāca seržants. Viņš bija izvēlējies citu taktiku – noiet 10 km un tad paņemt nedaudz garāku atpūtu pretstatā mūsu 5km/10min režīmam. Arī variants. Uzzvanīju Ingai, viņa ar kapteini vēl bija trasē. Pārējie noplīsuši kur kurais. Reizēm fotografēju ceļu, šo pašu uzbērumu. Pēc Ķeipenes vēl bija Plātere, bet tālāk striktu atskaites punktu nebija, vismaz es tos nezināju, tāpēc precīzi nevarējām noteikt savus pieveiktos kilometrus. Tam arī nebija lielas nozīmes, jo trases laiks līdz šim bija labs un tempu varējām noturēt. Kādu brīdi soļojām aiz seržanta, bet tā kā viņa viens solis bija kā mūsu trīs, tad palaidām viņu pa priekšu. Savācām pāris ābolus no uzbēruma malā augošās meženītes, garšoja labi.
Beidzot tikām līdz Baltavai – pēdējai zīmīgajai pieturas vietai uz šī līnijas. Pēc tam vēl ir Roplaiņi, bet tiem parasti pašauj garām. Baltavu toties vēl arvien grezno labi redzams uzraksts uz balta fona un sarūsējuša balsta un soliņš. Otrā pusē nokaltis koks. Vēl tālāk saimniecība. Par laimi, tā vēl nav izputējusi, citādi postažas ainava būtu pārāk skumja. Nogūlāmies un uzkrāvām kājas uz soliņa. 10 minūšu vietā nosnaudām 20. Negribējās vairs nekur steigties, finišs jau tepat, jāuzbauda pēdējās stundas trasē. Likās, ka līdz Ērgļiem no šejienes ir kādi 7 km. Reāli tomēr bija ap 9, nedaudz pārskaitījos. Sākām iet, pēc 10 minūtēm uzrakstīja Inga – cik tālu no Baltavas līdz Ērgļiem? 5-7km, atbildēju. Kad bijām nogājuši kādu stundu, radās doma pagaidīt Ingu, lai varam ieiet finišā kopā. Šogad biju nolēmis atmest ambīcijas par labu kopējam mērķim. Un biedrus vienus nepamet. Pirms viena pagrieziena atmiņa izspēlēja nelabu joku – biju pārliecināts, ka aiz tā jau ir Ērgļi. Tāpēc apstājāmies un sagaidījām Ingu, sanāca kāda pusstunda. Šī atnāca viena, kapteinis atradās vēl kaut kur nedaudz iepakaļ. Aiz pagrieziena Ērgļi tomēr nebija, bija ap pussešiem un sanāca noiet pāris kilometrus. Zem 22 stundām vairs nesanāks iekļauties, tomēr vienalga savu laiku būšu uzlabojis. Iešana tagad bija moža – tuvais finišs pamodināja prātu un lika tam darboties, lika meklēt ar acīm kādas pazīmes un jau domāt, ko darīt pēc tam. Tad arī lielais pagrieziens pa kreisi un jau redzam Ērgļu ēkas. Pēdējie metri, Rolis piefiksē laiku, Alvis fotogrāfē, pārējie smaida. Viss, pasākums beidzies, var atslābt. Laiks bija 22 stundas 8 minūtes. Labākais laiks bija par stundu ātrāks. Trases rekords palika pagājušā gada – 20 stundas. Vismaz uzlaboju pats savu laiku, kas pagājšgad bija 22 stundas 36 minūtes. Lai gan tas nav būtiski – ir vai nu noej vai nenoej. Pārvilku kreklu, apēdu atlikušos pīrādziņus, padzēros. Kādas bija sajūtas? Šogad nebija tāds pārdzīvojums nedz arī atvieglojums. Prieks par izturēto un par emocijām finišējot. Prieks arī par Aneti, kas distanci veica pirmo reizi un arī jau pēc nedēļas apmācībās. Teicu, ka tagad gan jāņem pārtraukums, ir noiets 3 reizes, lai tagad iet jauniņie. Zināju arī, ka gan jau nākamgad gribēsies atkal. Brīnījos par to, ka nesāp locītavas, varu normāli pacelt un saliekt kājas. Vai 200 grami uz vieglāku zābaku rēķina būtu tik nozīmīgi? Šādā attālumā varbūt. Vai arī organisms sāk pierast. Soma beidzot bija izžuvusi, ēdamais jeb šokolādes gandrīz apēstas.
Drīz vien finišā ienāca arī kapteinis, pārgājiena organizators. Viņam noieta pilna distance arī pirmo reizi. Pēc nelielas atpūtas un fotografēšanās saņēmām piemiņas uzšuves 100-2014. Iegravēju vēl mūsu trīs iniciāļus, laiku un datumu stacijas sienā (šī darbība man uzmācīgi atgādināja ainu no kādas bērnībā redzētas latviešu TV filmas, kur puikas skrāpē vārdus stacijas mūrī, dodoties uz fronti un pēc kara atgriezies viens, kas meklēt tos skrāpējumus). Ieskrāpēju neuzkrītošākā vietā, nejaušiem garāmgājējiem tas tāpat neko neizteiks, bet pašiem nākamgad varētu būt interesanti. Sakāpām kraviniekā un devāmies uz Ķeipeni savākt vēl dažus. Pēc tam sanāca vēl pabraukt pa to pašu uzbērumu, jo vēl viens kaujinieks bija palicis kaut kur pusceļā starp stacijām. Tad nu bijām visi un ripojām uz Rīgu, lieki teikt, ka sešdesmitajos ražotais Vikings kratīja pamatīgi un pagulēt diez ko neizdevās. Nākošajā dienā jutos pat pārāk labi pēc tāda gājiena, vienīgais, kas par to atgādināja, bija jūtamās tūznas. Ja atskatās uz visu gājienu, jāmokās bija divās vietās – pirms Sidgundas, kad nāca miegs un gļuki un nedaudz starp Ķeipeni un Baltavu, kad laiks vienkārši vilkās. Citur nekādas lielās cīņas ar sevi nebija, bija baudāms process. Kāpēc es vēl arvien eju? Labi pavadīts laiks labā kompānijā un nu jau vairs nevis sevis pārvarēšana, bet tāds kā statusa apdeits pašam sev – ka vēl arvien kaut ko vari paveikt. Pie tam labāk nekā iepriekšējo reizi. Par to arī ir prieks.
