Ir 11. novembris. Pieceļos piecos, lai štābā būtu jau pusseptiņos. Arī šogad esmu iekļauts bataljona soļotāju vadā Rīgas garnizona parādē. Satiekoties mēs viens otru sveicam svētkos – Lāčplēša diena kā latviešu izšķirošās uzvaras pār Bermontu diena patiesi ir svētki, upuru un sēru dienu mums jau tāpat pietiek un ir svarīgi apzināties savu tautu uz vēsturiskās skatuves ne tikai kā fatālisku ciešanu virknei lemtu, bet arī spējīgu kritiskos brīžos grozīt pašai savu likteni ar ieročiem rokās. Ar Edgaru pārspriežam, ka mums šī būs jau piektā parāde Studentu bataljona rindās, iestājāmies apmēram vienā laikā, vienīgā starpība tā, ka Edgars vēl savulaik dabūja soļot 1. maija parādē okupācijas armijas rindās. Uzdevuma izpildei vienības mobilitāti pārmaiņas pēc šodien nodrošina nevis kravas mašīna, bet civilais autobuss, kura līganajā gaitā darbadienas rīta sastrēgumos daudzi iegrimst pussnaudā. Joki vēl neskan, visi pieklusuši, tāpēc veros pa logu un neviļus iegrimstu atmiņās par pagājušo parādes reizi – 2011. gadu.

Toreiz datums bija zīmīgs – vienpadsmitā gada vienpadsmitā mēneša vienpadsmitā diena. Ar mums vēl busā līdzi brauca Gvidis, kas toreiz lēca uz kruķiem, jo bija kritienā satraumējis kāju. Tajā gadā bijām trenējušies vairāk – vasarā soļojām Zemessardzes 20. gadadienas parādē un vēl mums bija jāsoļo 18. novembrī. Trīs parādes vienā gadā – kaujas vienībai tas ir daudz. Atceros vēl tā gada pēdējo parādes mēģinājumu oktobrī, Skultes poligonā. Bijām 26. Soļot trenējāmies ar dziesmām, jo 18. novembrī tiek soļots līdz Dailes teātrim un ir daudz laika, kad uzdziedāt. Bet tai mēģinājuma rītā bataljona komandieris ierindas priekšā bija domīgs – varbūt šoreiz bez dziesmas, jo 17.bataljons gatavojas bērēm. Sprādzienā Ādažos bija gājis bojā zemessargs, kura zārku pēc tam gadījās nest arī man. Kapteinis savukārt atbildēja – tad lai aiziet ar dziesmu! Vēl bija tikai oktobris, laiks jauks, bērzi Skultē jau kaili, to sīkās dzeltenās lapiņas krita aumaļām. Īsts lapkritis. Īsts rudens, kad laiks vēl silts, bet koki krāsojas pašā krāšņākajā tērpā, lai godam aizvadītu pēdējos siltos saules starus un jau kailiem zariem ienāktu drēgnajā un tumšajā novembrī, kas tomēr katram latvietim sirdī ir spožs mēnesis, kad dzima Latvijas valsts un ar šautenēm un durkļiem tika rakstītas Brīvības cīņu slavas lappuses. Soļojot turp-atpakaļ pa Skultes asfaltēto celiņu, bataljona karogs tiek pietaupīts un karogu grupai priekšgalā vējā plīvo vienkāršs brīvās Latvijas sarkanbaltsarkanais. Šādi soļojot, sajūtos kā 1919. gadā, kad garās kolonnās ar karogu priekšā jaunizveidotās Latvijas armijas bataljoni un rotas devās kaujās izcīnīt vietu savai tautai pasaules vēsturē… Jāatzīst, soļot aiz valsts karoga ir pat svinīgāk nekā aiz vienības karoga. „Zem mūsu kājām lielceļš balts…” – dziedam šo veco leģionāru dziesmu.Un arī „Kad ar uzvaru šo kauju līdz galam nobeigsim”, ko sarakstījis Brīvības cīņu dalībnieks un artilērijas virsnieks Skaistlauks. Bet tas bija tikai treniņš, pienāca arī ģenerālmēģinājums, kad visas parādes vienības sapulcējās Aizsardzības akadēmijā un nost no ļaužu acīm izgāja vairākas reizes cauri parādes ceremonijai. „Prezidenta” lomu tēloja kāds pulkvežleitnants, kas sasveicinājās ar katru vienību. Un vēl arvien klīst joki par to, kā kādam zollim blakus vienībā ar plastmasīgu triecienu pret zemi nokrita triecienšautenes magazīna, ierindā stāvot.

Bet tas arī bija tikai ģenerālmēģinājums un tad pienāca īstā diena – 11. novembris. Neviens nejuta satraukumu vai spriedzi, katrs tikai vēlreiz pārbaudīja, vai pareizi uzlicis modinātāju. Un joki un vilkšana uz zoba vienībā neapsīka, tikai visi veltīja īpašu uzmanību katram sīkumam formas tērpā un ekipējumā un jo īpaši koncentrējās uzdevuma precīzai izpildei, jo piedalīšanās parādē mums katram patiesi bija gods, ar ko varētu palepoties arī pēc gadiem. Bet diena nesākās ar parādi, tā sākās ar ekumenisko dievkalpojumu Doma baznīcā. Šeit sadzina visas parādes vienības, bija salikti prožektori, kas grieza acīs, neļāva gulēt un atgādināja pratināšanu vienā no izlūkpatruļu sacensībām. Un man par lielu jautrību sprediķu laikā žāvāties un klanīties sāka pat dažs labs baznīcā gājējs, kamēr es kā nekristīts un īstens latvju pagāns klausījos visā ar interesi, pa reizei iesperot kaimiņam – it īpaši tad, kad pret mums bija pagrieztas televīzijas kameras. Vēl tik to vajag parādīt televīzijā, kā kaujinieki guļ baznīcā. Pārsvarā baznīckungu runas arī ir tas, kas iemidzina, bet gadās arī spēcīgi vārdi. Atceros 2009. gadu, arī visi miegam ciet, bet tad nāk pēdējais mācītājs – Pāvils Brūvers – uzkāpj kancelē un runā! Un kā viņš runā! Uzrunā karavīru dvēseles. Visiem miegs kā aizslaucīts. Sākumā viņš runā par iepriekšējām cīņām, par karavīriem un to ticību, un ka tieši šīs ticības dēļ bija iespējams uzvarēt bezcerīgākajās situācijās. „Toreiz – 11. novembra varoņi gāja kaujā ar tādu ticību, kāda bija Ījabam, jo viņu dvēseles bija mūžības skartas. Viņi  ticēja sava uzdevuma lielumam. Viņi ticēja sava aicinājuma lielumam un tā patiesīgumam. Viņi nebēdāja par sevi, jo viņi gara acīm skatīja mērķi – brīvu latviešu tautu, brīvu, neatkarīgu Latviju.” Tad viņš piemin pašreizējo stāvokli – „Šodien, atceroties mūsu karavīru cīņas pret Bermonta spēkiem,  atceroties visas brīvības cīņas – arī  mūsu tautas upurus, kas tika nesti barikāžu laikā,  un to varoņu garu, kādu tobrīd izjuta vai ikkatrs latvietis, tā vien liekas, ka tā ir sena pagātne, kas vairs neatgriezīsies. No ļaužu noskaņas rodas sajūta, ka varoņu laiks pagājis – nav vairs ne īstas ticības, ne cerības. Kam ticēt šodien? Uz ko likt savu cerību šodien? Dažam pat rodas sajūta, ka pats Dievs mums kļuvis par pretinieku…” Izteic šaubas par to, ka diez vai valdošā vara mainīsies, bet notiek visādi Dieva brīnumi. Tad piemin to, ka jādara viss, lai valdošie nekļūtu par piemēru mūsu bērniem, jo tad ar visu būs cauri (ar valsti, zemi, kas izcīnīta šajās cīņās). Un pēc tam viņš vēršas pie mums, karavīriem. Viņš saka, ka karavīriem visvairāk ir jātic valstij. Jo ja pat karavīri neticēs, tad visam ir beigas. Karavīriem jābūt par piemēru citiem. „Un tomēr – nav tā, ka mēs neko citu nevarētu darīt. Mēs varam sākt rīkoties šeit un tūlīt. It sevišķi jūs, cienījamie karavīri,  ar savu stāju,  ar savu godaprātu, ar savu gatavību stāvēt sardzē par mūsu brīvību un mūsu neatkarību,  ar savu gatavību atdot savas dzīvības par mums, par savu tautu, ja tāds brīdis pienāktu – jūs esat un jūs aizvien varat būt par piemēru, par iedvesmojošu paraugu mūsu jaunatnei, mūsu bērniem. Neļausim šai samaitātajai paaudzei samaitāt arī mūsu bērnus un atņemt tiem ticību, atņemt tiem cerību, padarot tos par bezdievīgiem ciniķiem.  Ja arī skolās šodien joprojām nav iespējams panākt bērnu tikumīgu un patriotisku audzināšanu, tad  tas ir jādara mājās, tas jādara sabiedriskajās organizācijās –  Jaunsargos, Skautos un citās līdzīgās organizācijās. ” Tas uz mani atstāj iespaidu. Mums jātic! Reizēm taču pats kļūstu neticīgs un nīgrs… Tas bija gads, kad Latvijas ceļa un Tautas partijas pirmskrīzes orģijas valsts pārvaldē pavisam nesen bija ar troksni smagi piezemējušās un sākušās pirmās sāpīgas budžeta griešanas ar atlaišanām, algu samazināšanām un bezcerīgi lielu valsts aizņēmumu…. Bet tieši tagad tas sasaucās ar leģionāru 19. divīzijas dziesmas vārdiem „Mēs ticam trīs Latvijas zvaigznēm!”. Visu cieņu tādam mācītajam, kas ne tikai pātaro Bībeles pantus, bet tiešām uzrunā cilvēkus. Pēc tam runāju ar kareivjiem un tā runa visiem patikusi. Heh, skat, kāds vēl sāks baznīcā iet. Šādas runas arī vieš cieņu pret baznīctēviem un vieno latviešus neatkarīgi no savām reliģiskajām nostājām. Man pašam arī nekad nav patikuši ne fanātiski kristieši, ne kareivīgi ateisti. Pārāk jau maz esam, lai sāktu viens otru apkarot vēl pēc reliģiskās pārliecības.

aleksandrs-grundmanis

Pēc dievkalpojuma dodamies atpakaļ uz autobusiem un tagad jau visas vienības ar eskortu lido pāri sarkanajām gaismām krustojumos uz Brāļu kapiem, kur mūs visus nostāda goda sardzē pie kapu kopiņām starp Mūžīgo uguni un Mātes Latvijas tēlu. Skats no augšas noteikti ir iespaidīgs, bet varu to vērot tikai vēlāk, fotogrāfijās. Ziedu nolikšana ievelkas uz kādu pusstundu, īsti ko vērot šeit nav, tāpēc var ar acs kaktiņu palūrēt apkārt un izlasīt uzrakstus uz kopiņām, pie kuras man gadījies stāvēt. Viens no kritušajiem ir kāds feldšeris, kritis 1920. gada martā, tātad Latgales frontē pret boļševikiem. 21 gada vecumā. Tieši tikpat, cik toreiz bija man. Nejauša sakritība, kas izcēla šo amata brālību un nesaraujamo saikni ar saviem priekšgājējiem. Kā būtu tagad nomirt, kad studijas vēl pat nav pabeigtas un dzīve tikai nesen tā īsti sākusies? – toreiz domāju. Un tad es sapratu, ka neviens jau negāja ar domu krist, bet cerībā, ka man jau netrāpīs, trāpīs kādam citam. Un tā arī bija – dažiem trāpīja, dažiem ne. Blakus feldšerim bija kāds nezināmais, tas man raisīja domas, ka būtībā viņi visi, šie trīstūkstoši Brīvības cīņās kritušie un nesalīdzināmi vairāk strēlniekos, ir nezināmi, mums nezināmi, ja nu vienīgi kāds augstāks komandieris, kas palicis vēstures lappusēs vai atsevišķs cilvēks, kura piemiņa saglabāta dzimtas lokā. Par pārējiem glabājas ieraksti arhīvos un tas arī viss. Bet darbi, ko viņi veica, dzīvos mūžīgi. Tādas domas reiz manī raisījās Brāļu kapos. Pēc svinīgās daļas beigām sāka nākt skolēnu pulciņi, kas tomēr par brīnumu caurmērā prata uzvesties. Noteikti viņus pieklusināja mūsu staltā klātbūtne un iedvesa bijību. To pats vēl labi atceros, kad skolas laikā bija šeit jābrauc, visiem bija prieks par brīvdienu no mācībām. Nevarēju iedomāties, ka pats reiz šeit stāvēšu, pasākuma pretējā pusē, tā teikt. Bet nu jau mana – Rīgas 62. vidusskola – bija slēgta. Kad ziedi bija nolikti un runas pateiktas, mēs noņēmāmies no pozīcijām un devāmies ierindā uz autobusu, piestājot pie sabiedriskajām tualetēm – nākošais dienas plānā bija pati parāde un šāda iespēja bija jāizmanto. Uzjautrinājos atcerēdamies, ka 2009.g. pirms savas pirmās parādes biju dabūjis caureju un vairākas dienas neko neēdu, bet viss beidzās labi. Autobusā visi tagad pievērsās maizītēm un citam ēdamajam, kas kuram bija līdzi. Biju paņēmis patruļsomu, padalīju tuvāk sēdošajiem tēju, šokolādi. Jauki braukt ar eskortu, citi apgriezieni uzreiz. Ātri bijām pie Bastejkalna, sākām kārtoties parādei, vēl bija pusstunda pirms stāšanās.

Rīgas garnizona parāde Lāčplēša dienā ir krietni mazāka par 18. novembra parādi, arī soļot sanāk mazāk un skatītāju nav tik daudz, bet rodas sajūta, ka esi tuvāk tautai – skatītājus nenorobežo policijas dzeltenās barjeras, kā arī darbadienā pulksten vienos atnākuši tie, kas patiešām ir ieinteresēti notiekošajā nevis visi brīvdienu ziņkārīgie dīkdieņi, kas parasti pulcējas 18. novembrī. Pārdesmit minūtes jāgaida, tad sākas parāde. Darām visu, kā mācīts. Prezidents sasveicinās ar katru vienību, pienāk arī mūsu kārta. Sveicināti, zemessargi! Es`t sveiks! Ko mums nozīmē virspavēlnieka sveiciens? Gribētos, lai savas valsts prezidentu varētu uzlūkot ar lepnumu, ar cieņu un tā stāju un viedumu raudzīt sev par piemēru. Gribētos… Īsa runa. Himna. Vēroju pretējās puses skatītājus, daži dzied, daži nē. Mēs dziedam, mums tas pat reglamentā rakstīts. Bet kāpēc parastie ļaudis kautrējas dziedāt? Brīvvalsts laikos esot bijis pieņemts dziedāt vienmēr, kur tas pazudis? Tad parādes komandieris dod pavēles, sagatavojamies kustībai – soļos marš! – orķestris sāk spēlēt tik ierasto Krauklīti, kas pēc visiem mēģinājumiem un parādēm jau pats skan ausīs, kad jāsāk soļot uz vietas. Un tad ejam, īpaši uzmanīgi izgriežamies divos pagriezienos, lai kārtas neizļogās, pacelts zods, uzmetu aci skatītājiem, karodziņi, bērneļi… Jā, šo cilvēku, tautas dēļ jau mēs arī trenējamies un cenšamies. Lai viņiem būtu svētku sajūta un prieks, cerams, arī lepnums par bruņotajiem spēkiem, ko var viest karavīri ar savu brašo soli un stalto stāju. Pagriežamies aiz pieminekļa, tālāk pāri kanālam. Nojūk solis, bet ātri savācamies, kāds no kārbas iekšienes sāk skaitīt – kreiso!, – kreiso! Tad esam atpakaļ pie autobusa, īss tas gājiens uz 11. novembri sanāk. Atnākuši daži biedri, Rolis svētku formas tērpā un Arvīds, parunājamies, visiem jautrība, sākas ierastie joki – Normi, tev vajadzēja ar īkšķi noklaudzināt aizslēga rokturi, kad prezidenta miesassargs gāja garām! Nu, un kā no malas izskatījās? Rindas peld, soļi jūk! Jā, jā, stāsti man te,bet dzirdēji, kā mūs sīkie nosauca? Par snaiperiem! Dienas atbildīgākais posms pagājis.

Šogad vēl dodamies uz Sudrabkalniņu, kur ir piemiņas brīdis 6. Rīgas pulka kritušajiem. Neliela latvju svētvieta Imatas vidū. Šeit no bruņotajiem spēkiem esam vienīgie pārstāvji. Ieradusies kāda skola, vairāki civilisti, ir pūtēju orķestris un koris. Soļojam ierindā augšā kalniņā orķestra „Div` dūjiņu” pavadījumā. Fenomenāli, bet sanāk nojaukt soli, lai arī orķestris spēlē tepat pāris metru attālumā. Vēlāk pie tā vainojām stāvo slīpumu, bet piemiņas vietā iesoļojam nesolī līgojoties. Labi, nekas, te nav tik daudz lietas pazinēju, pie tam sanāca ierindai uzreiz griezties un parastam vērotājam tas varbūt arī nedūrās acīs, diezgan liela šaurība jau te ir. Vilis Daudziņš lasa fragmentus no Dvēseļu puteņa. Kopš pats esmu sācis vingrināties kara mākslās un padziļināti apgūt militāro vēsturi, skolā ieaudzinātais noslēpumainais pārcilvēcības oreols no to dienu notikumiem daļēji ir zudis. Saproti, kas ir kas un to, ka katrai paaudzei ir uzlikts savs pārbaudījums un galvenais kritiskajā brīdī ir nebūt par gļēvu. Koris dzied „Mirdzot šķēpiem”. Pēc tam „Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas”, kas man, godīgi sakot, radīja zināmu dvēseles pārdzīvojumu, jo apzinājos, ka šajā nelielajā piemiņas scēnā pārstāvu to daļu, uz kuru skatītājiem, kam šis svinīgais iestudējums patiesībā ir domāts, būtu domīgi jāpavērš skats, klausoties dziesmas vārdus. Un viņi skatījās uz mums un mēs jutāmies lepni un patiesi piederīgi šajā piemiņas pasākumā. Un tomēr mēs kādreiz varējām kļūt par tiem, kas pieminēti šai dziesmā. Tās nebija nāves bailes, bet gluži pretēji – apziņa par visa pastāvošā zudību un savā ziņā gandarījums par noteiktas lomas ieņemšanu šajā sajukušajā laikmetā.

Kad atgriezāmies štābā, nodevām šautenes, bruņu ķiveres un uzkabes siksnas, divi mūsējie vēl brauca uz Piņķiem, kur piedalījās turienes skolas pasākumā. Pārējie izklīdām, daži norunāja vakarā tikties Strēlnieku laukumā. Diena bija pagājusi piesātināta pasākumiem. Devos mājās novilkt formu un uzvilkt civilās drēbes. Ir gadījies novembra svētku pasākumos iet pa taisno formā, bet šovakar bijām nolēmuši pacelt kādu glāzīti par kritušajiem un dzīvajiem. Uz Brāļu kapiem un lāpu gājienu vairs nepaspēju, žēl, jo Lāčplēša dienas vakarā, kad pie kopiņām ir iedegtas svecītes un akmens tēli izgaismoti, skats sniedz neaprakstāmu emocionālu pārdzīvojumu. Toties sanāca pabūt Sudrabkalniņā. Visu jau arī nevar paspēt. 11. novembra vakarā Krastmalā un Strēlnieku laukumā vienmēr ir tā īsti patīkamā latviskā gaisotne, kad sajūties vienots ar tautu un katru cilvēku redzi kā savējo. Jo šeit nav tādu, kam te netiktos atrasties. Savukārt 18. novembra vakarā Krastmalā ir nedaudz pretīgi – gaisā virmo alkohols un slēpts nicinājums, kas kontrastē ar karodziņu lentītēm un patriotiskām ģimenēm. Novembra tumsas aizsegā nevari saprast, kas savējais un kas svešs. Reizēm rodas sajūta, ka 11. novembris ir domāts tiem, kas prot svinēt svētkus, bet 18. novembris masām un valdībai. Nemēģinu pretnostatīt šo dienu vēsturisko nozīmi, bet gan tagadējo uztveri un formu. Šogad gan svecīšu siena pie pils restaurācijas darbu dēļ nebija tik iespaidīga. Arī cilvēku likās nedaudz mazāk, iespējams, pirmdienas noguruma dēļ. Bet tas nebija būtiskais. Galvenais, ka kopības, svētku un piemiņas sajūta visiem bija sirdī. Liekas pat zīmīgi, ka latviešiem vēstures nozīmīgākie notikumi ir novembrī, veļu laikā, kad tumsā kvēlojošās svecīšu liesmiņas liecina gan par upuru piemiņu, gan to gaišo dzirksti, kas iededza Latvijas valstiskumu. Tā ir pareizi. Tā ir jābūt.

Iesaki rakstu saviem draugiem!