Aizpagājušās piektdienas vakarā mēs, 11 kaujinieki no Studentu bataljona, sapulcējamies netālu no CSDD, lai nākošajās 24 stundās jau otro reizi mēģinātu pārvarēt 100 km militarizēto pārgājienu no Rīgas līdz Ērgļiem. Nosacījumi bija vienkārši – kājām pārvarēt 100km distanci ne mazāk kā 24 stundās, ejot formastērpā un nesot svaru, kas nav mazāks par 10% ķermeņa svara (pārtiku un ūdeni neskaitot).

Pirms starta nosvērāmies, mans ekipējums izrādījās par 3 kg smagāks nekā obligātais svars, bet tā bija visiem. Liekas mantas tāpat tur nebija. Uzvilku uzkabi un saliku tajā ēdamo. Rezerves ūdeni (2l), ko varēs saņemt pusceļā, ieliku autiņā. Es vēl nosmēju, ka tāpat to nevajadzēs, bet neienāca prātā, cik smagi kļūdos… Liela bija jautrība, kad ar šoferi konstatējām, ka vāģa „trušu būrī” zem kravaskastes vēl arvien stāv pagājušā gada 100km pārgājiena ūdens rezerves.

Šoreiz mūs „izvadīt” speciāli no atvaļinājuma bija ieradies pats bataljona komandieris, kas novēlēja „vieglus zābakus” – vēlējumu, ko agrāk teica, aizejot krievos. Vēl tikai fotogrāfēšanās, pēdējās minūtes un tad, tieši 21:00, kapteinis dod startu.

Studentu Bataljons - 100km pārgājiens
Rīgā pirms starta.

0 – 10 km

No sākuma ejam visi kopā, ierindā pa divi. Ejot cauri Bišumuižai, drusku uzdziedam, pēc tam turpinās sarunas. Daugavu šķērsojam pa Dienvidu tiltu, upes rāmie ūdeņi skaisti laistās pilnmēness gaismā. Tālāk ieejam manā dzimtajā Ķengaragā, ir ap 22:00, to pārvaram ātri, ielas vakarā ir tukšas un gandrīz vai žēl, ka vietējie neredz mūsu gājienu. Pa Rīgas mikrorajoniem derētu pamaršēt biežāk, lai atceras, kas te ir saimnieks.

Pie Jāņavārtiem šķērsojam sliedes. Kājnieku tiltiņš vēl arvien ir remontā (t.i., avārijas stāvoklī), tāpēc cilvēciņiem ir tas prieks lēkāt pāri daudzajām šķirošanas parka sliedēm. Pie pēdējām sliedēm mēs pagriežam pa labi. Tā – iedomājos – ieejam finiša taisnē, jo nu mūsu ceļš vedīs tikai pa sliedēm, bet kur tās izbeigsies – pa uzbērumu. Šīs sliedes reiz veda uz Ērgļiem… Maršruts ir tāds pats kā pagājšgad. Vēl tikai Krustpils iela un nu jau no Rīgas var atvadīties. Pie preču stacijas mums klusām piezogas kāda lokomotīve, siluets atgādina 2M62. Pašā stacijā ir sadzīti sastāvi, to acīmredzot vēl izmanto kā kādu rezervi Šķirotavas stacijai. Mašīnists bez mazākā troksnīša virtuozi pieāķē sastāvu, bet mēs tik soļojam tālāk.

TEC2 prožektoru gaismā ir pirmā atpūta, noieti apmēram 10km un aizvadītas 2 stundas. Pārbaudu labo pēdu, viss kā nākas. Šoreiz atpūtai tikai 5 min, atkal somas plecos un aiziet. Pagājšgad atpūtāmies ik pēc 5km uz 10min. Tagad plāns dragāt, kamēr ir spēki.

10 – 30 km

Pagaidām vēl risinās jautras sarunas, bet jau rodas priekšlikums tikpat jautri paklusēt. Vēl tikai jāizdomā tēma, par ko paklusēt. Netālu aiz TEC2 ir Acones stacija. Uzlecu uz perona un pieeju pie loga, jā! – šeit vēl arvien stāv pasažieru vilciena kustības saraksts, kaut gan vilciens uz Ērgļiem neiet nu jau 4 gadus. Šīs tukšās stacijas, ko distancē ik pa laikam redzējām uzbēruma malā, radīja sirreālu iespaidu, it īpaši tajā posmā, kur vairs nebija sliedes. Laika konservācija, tā to var nosaukt. Skrienot atpakaļ pie pārējās kolonnas, uz sliedēm norauju uz mutes, bet bez sekām. Kur nu bez kādas lažas, labi, ka tumsā neviens neredz.

Tālāk seko Ulbrokas – Rīgas apvedceļa ceļš. Visu ceļu stingri ievēroju pārtikas uzņemšanas režīmu – ik pēc 20 minūtēm apēdu vai nu pīrādziņu, vai pusi rupjmaizes šķēles, vai arī gabaliņu tumšās šokolādes. Tāpat arī regulāri dzeru ūdeni. Tas palīdz, no noguruma nav ne miņas, tas jūtams tikai kājās. Īsi aiz Sauriešiem izbeidzas sliedes, paliek tikai uzbērums. Tālāk sliedes ir demontētas pirms pāris gadiem. Tagad soļot kļūst vieglāk, bet vienmuļāk, jo sākas tikai meži un meži, pa retam kāda stacija vai mājas. Mūsu kolonna sāk izstiepties un parādās pirmie atpalicēji. Kangaros, kas ir 30 km un ap 6 stundu gājiens, mums ir pirmie kritušie. 4 gabali izstājas, tūznas. Pie Kangariem apstājāmies uz 10 min. Gaiss ir ap +10, eju tikai formas kreklā, bet apakškrekls vienalga ir sasvīdis un uz atpūtas laiku nākas izvilkt ziemas jaku, lai nesaltu. Noguļos uz muguras un kājas uzlieku uz perona, lai pastāv gaisā un atiet asinis. Ūdens arī kļuvis vēss un dzerams pa nelieliem malciņiem.

30 – 50 km

Turpinām ceļu septiņi, ir ap trijiem naktī. Nakts ir gaiša, vietām ceļš skalojās spilgtajā pilnmēness gaismā. Tagad ceļš ved tieši uz austrumiem, ejam pretī rītam un Saulei tiešā nozīmē. Kaut arī miegs nenāk ne mirkli, vienalga sāku ilgoties redzēt svīstam gaismiņu. Rīts solīja pārmaiņas, melnā nakts bija apnikusi. Šajā posmā es nedomāju par 100 km, pašlaik man mērķis bija Sigunda, 50 km. Ja spēki pietiks, tālāk iešu līdz 70. Un tad jau redzēs. Pašā sākumā sevi nogurdināt ar domu par milzīgo distanci būtu nepareizi. Kājās bija ielījis smagums, tomēr organisms neizrādīja ne mazākās vājuma pazīmes. Apstāšanās laikā uzēdu arī mazliet novārītus griķus un pa kādam ābolam, tas noteikti palīdzēja saglabāt spēkus.

Studentu Bataljons - 100km pārgājiens

Rīts pienāca nemanāmi, debesis klāja mākoņi, caur kuriem Saules stariņi neizspraucās, toties apkārtne tinās biezos miglas vālos. Tā kā mums bija tikai viens GPS, bet tā īpašnieks bija nedaudz atpalicis, orientējos tikai pēc pulksteņa. Atpūtas ieturējām nu jau ik pēc 5 km jeb stundas gājiena. Ap septiņiem vajadzēja parādīties Sigundai, kas būtu pusceļš. Tomēr tā arvien vēl nerādījās. Gaidījām to aiz katra līkuma, katrā mežmala. Bet nekā. Beidzot pēc 40 minūtēm to sasniedzām, vieta bija pazīstama no pagājušā gada. Acīmredzot te tomēr ir drusku vairāk par 50 km. Šī stacija bija bezmaz vai apsolītā zeme, jo solīja ilgāku atpūtu. Monotonā iešana bija vienkārši apnikusi līdz kaulam. Novilku mugursomu, apēdu atlikušos griķus, paņēmu rezerves ūdeni no kravinieka. Izkritušie dalībnieki snauda kravas kastē. Arī es, liekas, uz pārdesmit minūtēm atlūzu. Kopumā šeit pavadījām ap stundu. Divi dalībnieki pieņēma lēmumu tālāk neiet. Kā par brīnumu, man šoreiz ar kājām viss bija kārtībā, kaut gan pagājšgad ar tiem pašiem zābakiem un zeķēm šeit jau biju norāvis divas simetriskas asinstūznas, katru uz savas pēdas, spēki arī bija galā un tāpēc izstājos. Tā, minimālais nu ir sasniegts, rezultāts uz šo brīdi nav sliktāks kā pagājšgad un tagad katrs kilometrs tikai spēlēs man par labu.
Studentu Bataljons - 100km pārgājiens

Bildē pie Sidgundas stacijas, sliedes nojauktas, bet vēl redzama plāksne ar 1. vagona apstāšanās vietu. Veikti 50km.

50 – 60 km

Pēc atpūtas vēl tikai ātri nofotografējāmies un deviņos devāmies ceļā. Bijām palikuši tikai 5. Uzsākt iešanu bija viegli, lai arī kājas vajadzēja pēc atpūtas nedaudz ielocīt, tās bija kļuvušas pastīvas. Tomēr pirmie 5 km aizgāja tā, it kā iepriekšējie 50 nemaz nebūtu ieti. Nu jau bija pārliecība, ka jāiet līdz galam, ja vien strauji nerodas kādas problēmas. Uzreiz ar Ingu uzsākām tādu pat tempu kā pārgājiena sākumā un atrāvāmies no pārējiem. Tā kā mazajam fotoaparātam biju iepriekšējās mācībās saplēsis ekrānu, šoreiz paņēmu lielo. To nebija kur īsti ielikt, tāpēc izņēmu no somas un turpmākos 50 km nesu rokā, ik pa laikam kaut ko nobildējot. Vienā vietā satikām divus civilos, kad teicu, ka deviņos izgājām no Rīgas, onka atbildēja, ka muldu gan. Laikam vajadzēja paskaidrot, ka ne jau šorīt deviņos. Vienā vietā arī pa uzbērumu kaut kas brauca ar vieglo.

60 – 70 km

Nu jau sāka parādīties tā problēma, ka pēc ilgākas atpūtas vairs nevar normāli uzsākt iet, pāris minūtes jāmokās, kamēr kājas ielokas. Tāpēc samazinājām atpūtas laiku līdz 5 min. Tagad jau bija jāapstājas katru stundu. Diena izvērtās diezgan silta, nācās pat atrotīt piedurknes. Laiks bija daudz, tāpēc varēju mierīgi sarēķināt attālumu, ātrumu, ūdeni… Sanāca, ka ūdens nepietiks. No rezerves 2 litriem 1/3 biju izdzēris uzreiz. Pirmajā pusē bija izdzerti ap 1,5l, kas pie tādas slodzes arī ir par maz. Nedaudz samazināju ūdens patēriņu, bet tāpat dzēru pa malciņam katras 10 minūtes. Šī darbība un režīma ievērošana kā tāda palīdzēja koncentrēt domas un pārvarēt apnikumu. Ejot divatā, bija vieglāk arī turēt tempu, vienam tas ir daudz grūtāk. Pie 65 km noāvu kājas, jo jutu, ka kaut kas sāk veidoties. Abām pēdām starp īkšķi un otro pirkstu bija atlobījusies ārējā ādas kārtiņa, bet vēl nesulojās. Šo vietu dēļ izstājos arī pagājšgad. Nu neko, kā būs, būs. Preventīvi ar kabatas nazi pārgriezu ādu, lai zem tās nekrājas šķidrums, uzlīmēju jaunus plāksterus. Inga tik galvu nogrozīja – nebaidies saķert infekciju? Nu nē, nebaidos it kā. Aiziet tālāk. Vienā vietā kāds zemnieks bija pārvilcis uzbērumam elektrisko ganu.

Studentu Bataljons - 100km pārgājiens
Šeit agrāk gāja vilciens… Šāda vienmuļa ainava bija jāvēro lielu ceļa daļu.

Vēl arvien bija redzamas vecās stacijas. Vecais dzelzceļš vietām atgādināja nu jau parastu meža ceļu, bet vietām bija saglabājies labi uzskatāms uzbērums. Sāku kļūt slābans, nedaudz mainījās balss un zem acīm bija tādi kā maisiņi. No citu mācību pieredzes zināju, ka tās ir vieglas atūdeņošanās pazīmes. Vajadzēja kaut ko darīt, šitā tempu būs grūti noturēt. Lai novērstu domas, sāku stāstīt Ingai par polārajām ekspedīcijām un to pārciestajām grūtībām. 70.tajā km bija jābūt Ķeipenei, labi pazinu šo vietu kā medību laukus. Beidzot to arī sasniedzām. Atvieglojums bija, nu vairs tikai 30 km. Bet man vajadzēja dzeramo, iegāju blakus pārbrauktuvei esošajā mazajā veikaliņā. Liels bija prieks, kad redzēju, ka šie ņem arī kartes. Galu galā šis bija militarizētais pārgājiens un reālos apstākļos pie ūdens trūkuma tāpat mēs ietu to prasīt kādās mājās vai vienkārši atrastu aku. Tā nu kādu brīdi tā stāvējām uzbēruma malā pie pārbrauktuves, skats drošvien bija labs – noguruši, atrotītām piedurknēm, divi zemessargi dzer kaut kādas suliņas un stūķē iekšā šokolādes. Pārtika man somā vēl bija pietiekami, otro ceļa pusi nevarēju piedabūt sevi ieēst gandrīz neko citu kā tikai tumšo šokolādi. Te nu mūs panāca Edgars. Brīnījos, ka viņam vēl ir tik daudz spēka. Kur pārējie divi? Nav manīti. Nu jā. Esam trīs.

Studentu Bataljons - 100km pārgājiensStudentu Bataljons - 100km pārgājiens

1. Ķeipene tuvojas, 2. mākslas darbs Ķeipenē un mūsu atbalsta autiņš gaida “kritušos”. Veikti 70km.

70 – 80 km

13:30 uzsākām iet. 30 km veikšanai mums palika 7,5 stundas. Normālam tempam vajag 6 stundas. Laiks bija pietiekams, tūznas nebija, locītavas nesāpēja, ūdeni biju uzņēmis kārtīgi un varēju doties ceļā, tomēr zināms nogurums lika sevi manīt. Tagad gājām visi trīs kopā. Pie pašas Ķeipenes vēl bija atstātas sliedes, kultūrvēsturisku apsvērumu dēļ, es pieļauju. Atpūtas vietā pie vecās stacijas ieraudzījām pārējo grupu, kas cepa desas. Tātad uz Rīgu viņus neaizveda. Nu nekas, pagaidīsiet mūs, hehe.

80 – 95 km

Te nu parādījās jauna problēma – miegs. Ja nejutu tā trūkumu visu nakti, tad tagad tas lēnām zagās klāt. Miega trūkums un brutāls, monotons apnikums ir nāvīga kombinācija. Līdz 80 km bija normāli, pēc tam sākās morālas grūtības. Sāku rēķināt un šausmas radīja nevis tie pēdējie 20km, bet apziņa, ka šitā jāmokās vēl 3-4 stundas. Psiholoģiskais treniņš bija labs. Pie tam citas izejas nebija, kā tikai iet līdz galam. Apstājoties un apsēžoties, sāka nākt miegs. Es pat iedomājos, ka mēs varētu tā nejauši visi trīs aizmigt un nogulēt pāris stundas – tas gan būtu muļķīgi. Atpūtās pavadījām ne vairāk par 5 min, jo citādi atsākt iet bija lielas mocības. Mēģināju gulēt ejot, bet tas tikai vēl vairāk nokaitināja. Tā nu vienā garākā atpūtā pat nedaudz atlūzu, bet tas labi palīdzēja tālāk.

Studentu Bataljons - 100km pārgājiens

95 – 100 km

Pēdējo reizi apstājāmies uz 95 km, tad pārējos pārvarējām bez atpūtas. Es tik skatījos pulkstenī un rēķināju, ka 10 minūtēs noejam kilometru un cik palicis. Iešana tiešām bija totāli apriebusies. Un tad beidzot pagrieziens, tad taisns mežs un tā galā redzamas ēkas. Parādās pat sliedes un nu jau redzam staciju. Ejam visi trīs līnijā, spiežam viens otram rokas un nu jau esam uz asfalta, redzam sagaidītājus. Tie visi aplaudē. O jā, esam galā. Pēdējo kilometru soli kārtīgi pielikām. Kapteinis saka, ka ir 22 stundas un 45 minūtes. Esam finišējuši tikai 3. Tiešām neviltots prieks par paveikto, kam es, godīgi sakot, nemaz neticēju. Pulkstenis rādīja 19:45. Vēl bija stunda un 15min rezervē. Beidzot varējām braukt mājās. Ceļā miegs pat īsti nenāca, kādu laiku vēl pavadīju, daloties iespaidos. Izkāpu Ķengaragā un lēnām vilkos mājās. Pārgājienā kājas labi darbojās līdz pašām beigām, bet tagad, pēc pāris stundu atpūtas, tās vairs nebija kustināmas. Labo bija grūti pacelt, bet kreiso saliekt celī. No malas noteikti izskatījos kā ievainots. Nācās vien izlaist kultūras pasākumus Baltās nakts ietvaros :)Bet bija jāatpūtina organisms nākošās nedēļas nogales novada lielajām mācības, kurās arī dabūjām uzšuves par veiktajiem 100 km.

Studentu Bataljons - 100km pārgājiens
Visi, kas veicām 100km.

Pēc pāris dienām izpelnījāmies arī to godu tikt armijas žurnāla Tēvijas sargs rakstā interneta vietnē:

24 stundās kājām no Rīgas līdz Ērgļiem
Zemessardzes Studentu bataljona zemessargu pārgājiens no Rīgas uz Ērgļiem 09.-10.09.2011.

Secinājumi.

Tālākais izriet no tīri subjektīvas pieredzes, tomēr tā kā man izdevās šo distanci paveikt ar otro piegājienu, varu apgalvot, ka:

  • Lēmums uzsākt iet naktī un grūtāko posmu atstāt dienai bija ļoti prātīgs, jo naktī apgrūtinājumu radīja nelielais sals (atpūtās bija jāvelk ārā jaka un ūdens jādzer pa mazam), kā arī vienveidīgo tumsu bija vieglāk pārvarēt tieši sākumā nevis beigās, kad viss tāpat jau ir apnicis;
  • Šādā pārgājienā ir ļoti svarīgi uzņemt barojošu pārtiku nelielās devās, lai nepārslogotu kuņģi. Manā gadījumā tie bija griķi, tumšā šokolāde, maize un pīrādziņi. Cits ņēma medu, kas arī ir laba lieta. Jāsāk ēst uzreiz, lai spēki būtu tad, kad tos vajadzēs, nevis ēst tad, kad jūt spēku izsīkumu;
  • Apavi. Nu man bija izdotie zābaki, nekas ultramoderns. Lietoju divas zeķes, otra bija biezā vilnas, kā arī divas pēdiņas. Faktiski poligonu standarts.
  • Uzkabe ir jāņem. Pirmkārt, vienmērīgāk izdala svaru, otrkārt, pie rokas vienmēr ēdamais un dzeramais;
  • Jāiet vairākiem kopā, distances otrajā pusē vienam noturēt tempu un pārvarēt apātiju ir daudz grūtāk;
  • Pirms pārgājiena der uzlīmēt plāksterus tām pēdu vietām, kur parasti veidojas tūznas. Kādu brīdi palīdz;
  • Pārgājiena vidū der nomainīt zeķes, jo tās kļūst mitras un palielina berzi;
  • Treniņi ir svarīgi, tomēr nav noteicošie. 100 kiļiem īpaši negatavojos, pirms šī pārgājiena jūnija beigās biju veicis ap 60 km divās dienās gar jūrmalu, nu un tik, cik vasarā mācībās sanāca nostaigāt. Tas arī viss.

Filozofiskās pārdomas.

Ja kādam vēl nav pārgājusi lasīšanas mānija, varu padalīties iespaidos ar to, ka kaut kurā brīdī pēc distances veikšanas negribot sāku salīdzināt šādu ceļu ar visu dzīvi. Tu iesāc savu ceļu pilns spēka, apņēmības un tīksmā neziņā par to, ko šis ceļš nesīs. No sākuma tev apkārt ir daudz biedri, valda līksmība un ejat visi kopā. Kad gājām pilsētā, bija daudz, ko redzēt un brīnīties aiz katra līkuma. Ceļš sākumā bija līkumots, bet drīz vien es izgāju uz sliedēm un pa šo ceļu gāju līdz pašām beigām. Drīz vien tas sāk kļūt vienmuļš, parādās pirmais nogurums. Biedri, ar ko kopā ej savu ceļu, kļūst arvien mazāk un mazāk. Kaut kur ceļa vidū tu apstājies, kaut kas tev dod otro elpu (kā mums stundas atpūta), tu atkal sāc soļot ar jaunu dvesmi, bet tu vairs neesi tas pats, kas ceļa sākumā un šie spēki drīz vien izbeidzas. Atliek tikai turpināt iet, jo cita ceļa vairs nav, lai arī tavu ceļu krusto vairāki citi, tu zini, ka tie nav tavējie. Tu zini, ka nekas interesants vairs nebūs un tevi māc apnikums, rets biedrs vēl ir ar tevi, pārējie ir zuduši kaut kur pa ceļam. Reizēm rodas vēlēšanās vienkārši apstāties un aizmigt, tomēr tu turpini trulā automātiskā režīmā. Tomēr, kad tuvojas gals, paveroties atpakaļ un apjaušot paveikto, ir grūti tam noticēt un gandarījums ir neatsverams.

Tā nu tas ir.
Izziņa par Rīgas – Ērgļu dzelzceļa likteni.

Reizēm manī radās doma, ka šādu pārgājienu varētu veltīt nojauktajai dzelzceļa līnijai, jo arī šeit slēpjas neslēpts traģisms. Ulmaņa laikos atklātā līnija (1937.g.) savienoja Rīgu un Ērgļus, kalpoja gan pasažieru, gan kravas pārvadājumiem. Ulmanim bija plāns pagarināt līniju līdz Madonai, to izjauca karš. Pēc okupācijas beigām kravu plūsmas pa līniju apsīka, tā netika remontēta, līdz ar to vilcienu kustības atļautais ātrums tika katru gadu samazināts (vietām beigās sasniedzot pat 30 km/h), no kā izrietēja arī pasažieru plūsmas apsīkums. 2007.g. pasažieru vilciena satiksmi atcēla, bet 2009.g. pieņēma lēmumu par līnijas demontāžu, jo pamestā līnija bija mērķis metāla zagļiem, bet kvalitatīvai vilcienu satiksmei bija jāveic kapitālremonts. „Nerentablā” līnija izrādījās lieka, tāpat kā „nerentablie” provinces iedzīvotāji. Būtu līnija pagarināta līdz Madonai, ejot gar Gaiziņkalnu, būtu arī pasažieru plūsma. Bet vieglāk ir nojaukt nekā celt. Pēc pārgājiena atceroties tukšās stacijas ēkas nojaukto sliežu uzbēruma malās, tiešām sāp sirds. Ennio Morricone visu pārvērš vēl dramatiskāku. Bet autori te sajūsminās, ka braukā pa uzbērumu ar busiņu. Hehe, varētu pamēģināt nosoļot.

Iesaki rakstu saviem draugiem!